Dziedātāju, vokālo pedagoģi, dziesmu autori Ievu Kerēvicu var pazīt kopš pirmajiem vārdiem, vienalga, vai tie sacīti, vai izdziedāti. 4. decembrī Ieva svin jubileju, un nesen pati ar izbrīnu konstatējusi, ka paveikusi ļoti daudz mūzikā. Meitene no Dzelzavas kļuvusi par starptautiski pamanītu džeza vokālisti, kas sapņo sasniegt vēl plašākus apvāršņus, viņa piedalījusies Zigmara Liepiņa muzikālās drāmas "Adata" un rokoperas "Lāčplēsis" uzvedumos, sadarbojusies ar Raimondu Paulu, taču galvenokārt izvēlējusies iet savu, unikālo ceļu, saskaroties ar grūtībām un problēmām, kas veicinājušas izaugsmi.

Kerēvica ir dziedātāja ar spēcīgu raksturu un personību, par viņas elku bērnībā kļuva Vitnija Hjūstone, bet tagad Ieva ir elks dziedotgribošām meitenēm Latvijā. Varbūt arī meitai Grietai, kam ir seši gadi un viņa uzaugusi ar džezu un mammas darbu Dailes teātrī, kur Kerēvica ir vokālā pedagoģe. Šovasar tika izdots Ievas soloalbums „Centerwise”, kura mūzikā viņa sakausēja sev interesantas lietas no mantrām līdz latviešu dainām. Tas atspoguļo daudzveidīgo repertuāru, kāds līdfz šim apgūts. Un liela nozīme Ievas daiļrades attīstībā bija arī cilvēkiem blakus – Cēsu mūzikas vidusskolas biedram, piantistam Romānam Vendiņam, Cēsu bigbenda vadītājam Raitim Ašmanim un visam Rīgas cirka orķestra kolektīvam, vēlāk komponistam Zigmaram Liepiņam

"Muzikālā drāma „Adata” priekš manis bija terapeitisks darbs. Man tur bija šķiršanās smaga un ilga. Es paliku bez darba. Īsti tajā brīdī mērķi bija, bet viss apstājās, meklēju, kur dzīvot. Bija jāsakārto sava pasaule, gāju arī terapijā, un ar Adatu tās trīs sezonas bija mana terapija. Jutu, kā mainos pati.”

Latvijas radio 2 klausītāji Ievas balsi iepazina, pateicoties „Adatai” un Z. Liepiņa dziesmas „Vēl nav par vēlu” koverversijai, kam sekoja spilgts uznāciens jau TV kameru priekšā.

„Šovs „Koru kari” 2009.gadā bija pagrieziens, izgāju publiskā telpā, iepriekš biju kā fona dziedātāja, vokālais konsultants. Koru kari bija ļoti labs eksāmens pašai priekš sevis, arī grūts laiks, lai savāktu 16 cilvēkus, nevis darītu kaut ko pa virsu. Gribēju lai viņi atceras kaut ko no tā, ko darām, nevis tikai tērpus, spozmi.”

Nozīmīga bija arī sadarbība ar Raimondu Paulu, Ieva ieskaņoja Maestro mūzikla „Leo. Pēdējā bohēma” dziesmas albumā „Nospēlē manu dzīvi”, kur dziedāja solo un duetā ar Intaru Busuli, sekoja piedalīšanās R. Paula koncertā „Veltījums tautasdziesmai”. Taču vairāk saistīja džezs, un jau vairākus gadus Kerēvicas sabiedrotais ir pianists un komponists Madars Kalniņš. Notikuši kopīgi koncerti, tapis Ziemassvētku dziesmu albums „Debess dārzos”, kurā Ieva debitēja arī kā dziesmu autore:

„Par komponisti sevi saukšu, kad uzrakstīšu pirmo simfoniju vai mūziku teātra izrādei. Jā, ir tāda ideja. Pašlaik radu dziesmas, ļauju beidzot uz ārpusi skanēt tam, kas man turēja dziesmu kabatiņu ciet. Ļauju visam nākt uz āru. Veidoju jaunu, ļoti personīgu, intīmu koncertprogrammu ar maniem dziesmu tekstiem un mūziku kopā ar Kristapu Vanadziņu. Cerams, pavasarī to varēsim parādīt. Par mīlestību, protams, nekas cits par to nav svarīgāks.”