Nav daudz muzikālu kolektīvu, kuriem zināma precīza dibināšanas diena, taču par postfolkloras grupu „Iļģi” ir pilnīgi skaidrs – tā tapusi 1981. gada 21. aprīlī, kad Iļģuciema kultūras namā sapulcējās Ilgas Reiznieces kopā sauktie latviešu tautas mūzikas cienītāji. Toreiz izsludināts konkurss avīzē, kur bija minēts vārds „teicējas”, un uz pirmo mēģinājumu ieradās dažas meitenītes, kuras mēģināja „teikt”, proti, runāt. Bet Reizniece bija cerējusi Iļģuciemā varbūt atrast kādu autentiskas folkloras teicēju, sirmu māmulīti, kā viņas pašas rados. Šoreiz par „Iļģu” darbošanos un attīstību 40 gadu laikā raidījumā stāsta dziedātāja, vijolniece Ilga Reizniece un daudzu instrumentu spēlētpratējs, arīdzan dziedošais Māris Muktupāvels.

Viņi divatā darbojās folkloras kopā „Skandinieki”, Ilga pievienojās arī „Bizīteriem”. Tad kādudien Reizniecei piezvanīja no Iļģuciema kultūras nama, aicinot tur veidot folkloras ansambli, kas tolaik jau bija kļuvuši par modes lietu:

„Esam dibināti kā Iļģuciema folkloras ansamblis, taču par „Iļģiem” mums neļāva saukties. Kāds Kultūras ministrijas darbinieks aizrādīja – „ko, jaunas meitenes par miroņiem sauksies?!”, jo „iļģi” – tie ir veļi. Tas nav Rīgas vārds, nāk no Liepājas puses  – Kazdangas, Grobiņas. Iļģuciemā savukārt bija Svētā Gara konventam piederoša muiža, un, izrunājot „heiligen” lejasvācu dialektā, iznāk „hiligen”. Un latvieši izmeta „h” burtu. Tikai nedomājiet, ka „Iļģi” ir tāpēc, ka esmu Ilga. Man vislabāk patīk nosaukuma traktējums, ka „Iļģi” ir tik ilgi, kamēr kāds pēc viņiem ilgojas.”  

Pirmajā sastāvā darbojās arī Juris Riekstiņš un Andris Prančs, kā arī Irēna Matisone un Māra Zariņa, pēc gada pēc Reiznieces aicinājuma sastāvam pievienojās Māris, kurš iepriekš bija sava brāļa Valda folkloras ansambļa „Savieši” dalībnieks. Kopā viņi jau bija izveidojuši projektu ar Valdi un „Skandinieku” dalībnieci Ilzi – tika ieskaņota mūzika Andra Slapiņa filmai „Gadskārtu dziesmas”. Izrādījās, ka Ilgai ar Māri ļoti saskan, un sākotnēji „Iļģi” nodarbojās ar autentisku folkloru. Tapa ieraksti Latvijas radio, daļa no šī perioda iemūžināta izlases diskā „Agrie gadi”.

„Tās ir fantastiskas programmas – „Vedību dziesmas”, „Brāļa sēta” un citas. Pirmā desmitgade mums bija dzīvošana desmit centimetru virs zemes, jo padomju laiki uz mums neattiecās. Braucām ar zirgu pajūgu pa Kurzemes jūrmalu spēlēdami. Varbūt folkloras vākšanas ekspedīcijās tik daudz nebraucām, kā gribējās, jo nebija mašīnu. Bet manas pirmās ekspedīcijas notika pašas ģimenē, jo nezināju, ka mana mamma, viņas māsas un māsīcas ir teicējas. Kopā ar Silviju Silavu gājām uz folkloras krātuvi, studējām rokrakstus. Būros visam cauri, un krājumos ir tūkstošiem dziesmu.”

Līdz ar Māra pievienošanos grupai „Jauns Mēness” uz gadiem desmit, izmainījās ne tikai Ainara Mielava vadītā kolektīva daiļrades stils, bet arī „Iļģu” mūzika. Uz laiku „Jauns Mēness” pievienojās arī Ilga, un albums „Dzīvotājs” būtībā jau bija viņas projekts. Šis žanrs, saplūstot rokmūzikai un folklorai, tika apzīmēts kā „folkroks”, savukārt tieši Ilga Reizniece ir autore terminam „postfolklora” – ar to apzīmējot „Iļģu” jau brīvo pieeju tautasdziesmām, oriģinālu „tulkojot” ar saviem aranžējumiem un komponējot jau pašiem.

„Bija festivāls „Bildes”, 1992. gads, un Tija Auziņa ielika mūs pie folkmūzikas. Protestēju, ka neesam bardi kā Haralds Sīmani. „Labi, nu tad pie folkloras” – iebildu, ka neesam vairs arī folkloras ansamblis. „Bet kas tad jūs esat?” Tad arī es izdomāju terminu „postfolklora”, kas tiek saukta arī par etnisko mūziku, mūsdienu tautas mūziku un pasaules mūziku.”

Jau vairāk nekā 20 gadu „Iļģos” basģitāru spēlē un dzied Gatis Gaujenieks, jaunākais „iļģis” ir bundzinieks Mārtiņš Linde, un nedzied tikai ģitārists Egons Kronbergs. Iepriekšējās nozīmīgās gadskārtas „Iļģi” atzīmēja ar lieliem koncertiem publikas klātienē, piemēram, pirms pieciem gadiem 35. jubileja tika svinēta Arēnā Rīga ar tūkstoti dejotāju. Šī jubileja sanākusi citāda:

Māris Muktupāvels:

„Man nav kauns par to, kā atzīmējam četrdesmit gadi, jo darījām to strādājot studijā. Ierakstā piedalījās arī Ivars Cinkuss ar draugiem, iedziedāja brīnišķīgas balsis topošajā visgarākajā tautasdziesmā, pie kuras šobrīd strādājam.”

„Iļģu” jubilejas gada ieraksta pamatā ir Ilgai ļoti mīļa tautasdziesma:

„Šis sapnis man bija kopš 1984. gada, kad iznāca Rozes Stiebras animācijas filma „Man vienai māsiņai”. Toreiz es tai taisīju mūziku, un skan arī dziesma „Mēs deviņi bāleliņi”. Tai dziesmai, kā nu kurā versijā, bet ir savi sešdesmit, pat septiņdesmit pantiņi. Bet Imants Ziedonis lika apstāties pie pieciem, sešiem, un kopš tā laika man ļoti kremt, ka no tik fantastiskas dziesmas esam izcēluši tik mazu gabaliņu. Kopš tā laika puišiem esmu atgādinājusi par to dziesmu, kas ir apmēram pusstundu gara – ārkārtīgi skaista melodija.”

Ieraksts, protams, netiks izdots taustāmā albumā. Par godu jubilejai top arī jauna mājas lapa, kurā tiks precīzi norādīta katra ieskaņojuma autorība.