Par Jāni Ruņģi profesionāļi teic – no savas ģitāras viņš spējot izvilināt brīžiem pat neiespējamas skaņas. Un tā ir tiesa: Jānis ir viens no ekspresīvākajiem un daudzpusīgākajiem jaunajiem mūziķiem. Tikko klajā nācis viņa radītā koncepta “Jāņa Ruņģa Klātbūtne” debijas albums “Ārpus Prātus”, kas tapis ilgi, pārdomāti un ļoti, ļoti pamatīgi...

Lielāko daļu ierakstos dzirdamo instrumentu Jānis iespēlējis pats, un arī visas dziesmas iedziedājis pats. Viņa sabiedrotie šajā projektā – bundzinieks Rūdolfs Dankfelds, čellists Valters Pūce un Gatis Zaķis, kurš vienā dziesmā iespēlējis perkusijas, bet pārsvarā rūpējies par augstvērtīgu skaņu un devis vērtīgus padomus.

Albuma vāciņu rotā Didža Bardo efektīgais mākslas darbs “Psihedēliska sirds”. Vai tas ir simbolisks mājiens, ka albums uzlūkojams kā mūziķa sirds izkratīšana?

“Jā, jā, tā tas ir,” iesaucas Jānis,

Mans draugs un kolēģis Rūdolfs Macats par šo albumu bija ierakstījis sociālajos tīklos – te Jānis izlicis savu sirdi kā uz paplātes!

Savukārt Didzis veiksmīgi uztrāpīja dizainu, kura meklējumiem biju veltījis divus gadus, lai atrastu īsto veidolu. Beigās nonācām pie šī – sirds, kas laika gaitā pieaugot, aplīp ar krāsām, sajūtām, bet melnums, kas tai apkārt, ir kosmoss – telpa, kurā rit sadzīve, rindojas notikumi, ikdiena, viss radošais...

Riņķī apkārt ar mūziku

“Kopš vien sevi atceros, prātā man bijušas divas domas – vai nu kļūšu par mūziķi, vai mākslinieku – vairāk gan gleznotāju, jo tas ierakstīts mūsu dzimtas asinīs,” atklāj ģitārists. “Mūziķu mums dzimtā nav tik daudz, izņemot manu tēvu Guntaru Ruņģi, kurš ir operdziedātājs, un tēva brāli Ikaru Ruņģi, kurš ir bundzinieks grupās “Pērkons” un “Menuets”. Taču tēvs izlēma mani sūtīt mūzikas skolā mācīties klarneti – tā arī sāku kā akadēmiskais mūziķis, piedaloties Dziesmu svētkos, konkursos un koncertos. Ar laiku pārkvalificējos par ģitāristu – tāpat kā tēvs savulaik –, izveidoju pirmo rokgrupu, un sapratu, ka gribu to darīt profesionāli.”

Tā nu četrus gadus Jānis mācījies Mediņskolas džeza nodaļā, kādu gadu – Rīgas Doma kora skolā, un visbeidzot arī pastudējis Mūzikas akadēmijā: “Tautas valodā runājot – riņķī apkārt,” smej Jānis, kurš ikdienā sadarbojas ar visdažādākā stila un žanra māksliniekiem.

Lielā iedvesma – tēva jūtas

Projekta “Ārpus Prātus” publicitātes materiālos pausts, ka pirmās dziesmas tapušas 2012. gadā, kad pieteicies Jāņa pirmdzimtais – dēls Bernards. Sakritība vai likumsakarība?

Kļūšana par tēvu patiesi pavēra daudz lielāku emociju kopumu dvēselē un sirdī: ne tikai labas un priecīgas – arī mazāk pozitīvas: mūžīgos dzīvības un nāves jautājumus, šķiršanās sāpes, jo... arī tāda ir mana pieredze.

Toreiz biju divdesmit divus gadus jauns, likās – sāksies dzīve, ģimene, par kuru jau no agras bērnības biju sapņojis. Sak, ja piesakās bērns, tad viss būs kārtībā. Nesanāca... Tagad dzīvei otrais piegājiens – ar meitiņu,” domīgs stāsta mūziķis un stāsta, ka sastāvs “Klātbūtne” patiesi radies 2012. gadā, tikai dziesma “Uzzīmēts” ar Guntara Godiņa tekstu tapusi ātrāk. “Vienīgais instrumentālais skaņdarbs bija pati pirmā kompozīcija, un to arī nodēvējām par “Klātbūtni”. Man vispār šis vārds tik ļoti patīk ar savu daudznozīmību – būt klāt, atrasties klāt, kā būtne, kas ir klāt,” saka Jānis.

Mistika ar Ņurbuli

Albuma noslēpumainākā dziesma ir “Dies” ar Aivara Neibarta dzeju, kas tapusi vēl pirms Jaunā Rīgas teātra grāvējizrādes “Dieviņš pillā”.

“Tas ir ļoti personīgi...” neslēpj Jānis. “Pirms kāda laika tēvs man uzdāvināja Ņurbuļa dzejoļu krājumiņu. Bija kāda depresīva nakts, kad to atšķīru, un uzdūros šim dzejolim, kas manī ierezonēja kādu īpašu stīgu – sāku dziedāt melodiju, ko ierakstīju arī telefonā. Drusku bail pat sākumā bija... Bet Neibarta dzejoļi ir tik pateicīgi dziesmām! Pagāja mēnesis, par to pat biju piemirsis. Kad atkal iedomājos, noklausījos ierakstu un nospriedu, ka tas varētu skanēt tā episki – ar kori, timpāniem. Bet vairs nekur to dzejoļu grāmatiņu nevarēju atrast! Jaunais dzejnieks Valters Dakša uzdāvināja man vēl trīs Ņurbuļa dzejas grāmatas – nevienā šo dzejoli neatradu. Nacionālajā bibliotēkā izraku visus iespējamos Neibarta darbus, bet... ne vairs šo! Arī dzejnieka atraitne Sarmīte neatpazina šo dzejoli – teica, ka tas neesot Aivara. Lūk, mistiskākais stāsts albuma sakarā. Vai patiešām es to būtu nosapņojis?!”

Balvu faktors

Mana iepazīšanās ar Jāni notika šīgada sākumā, kad viņš un Matīss Čudars viesojās "NeFormātā" ar grupas "Spāre" debijas albumu "Masa", un tieši šobrīd rit darbs pie grupas otrā albuma "Iekur", kuram nupat jau sācies arī miksēšanas process. “Ceram, ka februārī, martā tas varētu nākt klajā. Tas ir dziesminieciskāks, aranžētāks, ar profesionālāku dziedāšanu,” ieskicē ģitārists.

Starp citu, “Spāres” pirmais albums tika nominēts Austras balvai. “Prieks un gods – skaisti! Patīk, ka tur mūziķi paši sevi nepiesaka, bet gan prominenti, zinoši cilvēki izvirza – ja viņi atzīst šo albumu par labu esam, ļoti priecājos.”

Bet ja nu reiz būtu tāda Jāņa Ruņģa balva – kam pats Jānis to piešķirtu?

Mūziku ikdienā daudz neklausos, bet šobrīd man ļoti patīk “Instrumentu” albums “Atkala” – manuprāt, viņu labākais.

Un vēl... Tas skanēs augstprātīgi un stulbi, bet man ļoti patīk savs albums – es to augstu vērtēju! Parasti jau latvieši sevi neslavē, bet tik daudz laika un enerģijas šeit ieguldīts! Albums ir no tiem, kas tiek iemīlēts, vairākas reizes klausoties...

Tracis ap Eviju Vēberi

Mēdz būt reizes, kad pat profesionāļu viedokļi atšķiras un rodas pretējas nometnes. Kā Jānis Ruņģis, būdams mūziķis, vērtē beidzamā laika apspriestāko skandālu – Evijas Vēberes uzstāšanos koncertā “Mīlestības vārdā. 18+”? “Ar Eviju man labas attiecības – viņa piedalās arī vienā no “Klātbūtnes” videoklipiem. Vēroju tiešraidi – tas nebija viņas labākais sniegums. Evija ir forša – viņa man pat labāk patīk kā cilvēks, taču arī kā mūziķi viņu respektēju. Viņa ir kā pieaudzis bērns... Konkrētā uzstāšanās nebija laba: “Svētku diena” šajā koncertā bija vājākais punkts, taču mēģinu gan saprast visas iesaistītās puses – labi saprotu to tautas “cepienu”, jo arī man pašam bija fiziski neērti to klausīties. Evija vēlāk atzinās, ka sākumā nav gribējusi šo dziesmu dziedāt: vēl tagad atceros, kā festivālā “Positivus” viņa dziedāja Imanta Kalniņa “Buramdziesmu” – no tās zosāda metās un tirpiņas skrēja. Bet...

Galu galā, slikta slava arī ir slava – vēsturē ar daudziem māksliniekiem tā noticis, turklāt cilvēki bieži mēdz aizmirst 99 procentus no visa labā. Tomēr masām, kas plašāk nebija iepazinušas Evijas daiļradi, tas bija šoks...

Viens no Mielava komandas

Pēc Ginta Solas aiziešanas no “Pārcēlājiem”, tieši Jānis šobrīd iesaistījies Ainara Mielava jaunākajā projektā. “Ainara daiļradi jau kopš bērnības ļoti cienu: viņš man vienmēr šķitis gaumīgs mūziķis, talantīgs dziesmradis, iedvesmojis tik daudz cilvēku! Nekad nebiju sapņojis, ka varētu spēlēt kopā ar viņu – bet dzīve tādu kārti piespēlēja. Ainars uzstājas ļoti reti – tagad decembra izskaņā būs trīs koncerti mūzikas namā “Daile”. Matīsam Čudaram bija uzdevums savākt komandu, tad nu mēģināsim jaunās skaņās radīt vecās dziesmas un veidot arī jaunas. Nupat ierakstījām vienu dziesmu – ļoti ātri, bija viens mēģinājums, un tad jau nākošais – uzreiz studijā. Ainars ir draudzīgs, mierīgs, pieredzējis – Latvijas vīrietis numur viens.”

Cepiens un prieks

Vaicāts, par ko pēdējo reizi priecājies, skumis vai “cepies”, Jānis aizprātojas, ka agrāk savos spriedumos būtu bijis radikālāks. “Tagad mēģinu dzīvot mierīgu ģimenes dzīvi, audzināt meitiņu un dēlu. Prieks par albumu – tagad tas Sīzifa akmens novēlies. Jebkura lieta, ko sadzīvē daru, šobrīd šķiet vieglāka, tagad ir vieglāk dzīvot. Ir daudzi priecīgi smaidiņi, bērni. Tas cepiens, piemēram, vairāk saistīts ar personīgām finansiālām grūtībām – te ir nauda, te tās atkal nav. Bet arī tas ir forši – ka iemācies novērtēt to, kas ir.”

Bet ko pats Jānis vēlētos saņemt un citiem dāvāt Ziemassvētkos? “Mieru, pacietību, mīlestību. Kā mana albuma skaņas vizionārs Gatis Zaķis teica – pacietība ir tikums, kas tiks dāsni atalgots. Citreiz jau patīk tā uguntiņa – piemēram, “Spāres” jauno albumu sauks “Iekur”. Ziemas spelgoņā gribas sasildīties, būt enerģiskiem un spēcīgiem, nevis sēdēt un čīkstēt.

Vēl mans novēlējums citiem – kuplināt ģimeni! Ir cilvēki, kuri publiski aicina “taisīt bērnus”, bet vajag ne tikai runāt, bet arī darīt. Manā kontā pagaidām ir divas atvases, bet ticu, ka būs vēl. Savu artavu mēģinu pildīt, un visiem novēlu to pašu!

"NeFormātā" izskan "Jāņa Ruņģa Klātbūtnes" dziesmas "Laika telpa" un "Dies", skaņdarbs "Klātbūtne", kā arī dziesmas "Tikko dzimis" un "Otrā pusē"