Grupa RAHU THE FOOL, kas sevi dēvē par "nabagu blūza" apvienību un jau paspējusi savaldzināt klausītāju simtus, ar savu spēli atdzīvina pagājušā gadsimta 20.–50. gadus.

Piecu mūziķu apvienības dzimšana notikusi 2015. gadā, grupas dalībnieka Pētera Narubina vectēva Arvīda 90. dzimšanas dienas ballītē, bet pērn 24. novembrī Mencendorfa namā grupa vēra vaļā savu debijas dubultalbumu "Rahu The Fool".

"Vectētiņa jubileja patiesi bija viens no lielajiem atspēriena punktiem," apstiprina Pēteris Narubins:

Tuvojoties ballei, izdomājām – sameklēsim ziņģes un nospēlēsim tās TĀ, lai veči un dāmas jūt, lai atceras savu jaunību!

Un tieši tā arī bija – kad muzicējām, vectēvs cēlās kājās, uzspēlēja kopā ar mums mutes ermoņikas, un balle aizgāja uz urrā!

"Tas bija brīdis, kad grupa ieguva savu tagadējo saturisko apjomu, jo pirms tam mēs vairāk blūziņu spēlējām, tādu amerikāņu folkmūziku. Bet Pētera vectēvam par godu uzspēlējām ziņģes," kolēģi papildina Jāzeps Podnieks.

Ne kolēģi, bet mūsējie

RAHU THE FOOL instrumentārijs ir varenplašs.

"Manā pārziņā ir veļas dēlis, dziedāšana, dancošana, ukulele, te ir kazū un mutes harmonikas, te ir flauta un kontrabass, pat krūka tika iespēlēta vienā skaņdarbā," skaidro Jāzeps, bet Pēteris, kurš grupā ir vokālists, ģitārists un mandolīnists, papildina:

Tas ir priekšmets ar vēsturisku vērtību!

Tā ir trīs litru pudele, uz kuras virsū rakstīts – Jad (krievu valodā - inde) un uzzīmēta miroņgalva, un tajā vienmēr ir stāvējusi kandža...

Grupas dalībnieku sarakstā ir arī tautas mūzikā izglītotā Lauma Bērza, kura redzama arī šīgada "Zelta Mikrofonu" saņēmušo "Tautumeitu" sastāvā. "Lauma mūs izglīto tautas mūzikā, mitoloģijā, viņa ir mūsu ģimenes loceklis – grupas biedrs, nevis kolēģis. Mūsējā," uzsver Jāzeps.

Otra RAHU THE FOOL dāma Evita Bambāne studē kontrabasa spēli Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas džeza nodaļā, un nupat atgriezusies no Zviedrijas, kur pabijusi Erasmus studijās. "Kad paskatos uz viņas plaukstām un savējām, vienmēr esmu patīkami pārsteigts, ka arī ar tāda izmēra plaukstiņām var spēlēt tāda izmēra instrumentu ka kontrabass," pasmaida Pēteris.

Savukārt Austrālijas latvietis Benijs Zeltkalis sastapts folkklubā "Ala" rīkotajā folkdžemā, kur spēlējis soprānsaksofonu. Sākumā grupā bijis kā viesmākslinieks, bet, kā saka Pēteris, "uzķēra mūsu vilni un viļņojāmies tālāk".

Kā viesmūziķis albumā piedalās arī pasaules slavu ieguvušais skeitbordists Madars Apse, kurš ir sens Jāzepa draugs, iepazīts, abiem braukājot ar skrituļdēli: "Vienā brīdī viņš aizbrauca uz Ameriku un iemācījās spēlēt ģitāru Misisipi blūza manierē, un viņam tas sanāk ļoti, ļoti labi, jo šo stilu kurš katrs nevar uzķert," Madara pieaicināšanu paskaidro Jāzeps.

Atdzīvināt tradīcijas

Nesen grupu RAHU THE FOOL varēja redzēt uz gada balvas "Zelta mikrofons 2018" apbalvošanas ceremonijas skatuves.

Taujāti, kāpēc pasākuma rīkotāji koncertam izvēlējušies tieši viņus, Jāzeps attrauc: "Tāpēc, ka pasākumu Rokkafejnīcā, kurā tika nominēti dalībnieki, atklājām ar jestro ziņģi "Šņāci, Minna", un laikam jau nošarmējām režisori Ditu Torsteri..."

Droši vien katram "Zelta mikrofona" skatītājam ir savs viedoklis gan par nominācijām, gan uzvarētājiem. Kategorijā "Tautas/pasaules mūzikas albums", kurā uz balvu pretendējusi arī grupa RAHU THE FOOL, bijusi sīvākā konkurence – 17 mūziķi uz vienu vietu!

Par ko, mūziķuprāt, liecina lielais ierakstu skaits šajā žanrā?

Tā ir kultūra, vērtība, vēsture, kurā ir daudzi slāņi no pagātnes, kas atskan tagadnē. Un tur ir, ko urķēties, ko ņemties, tur ir, ko vilkt ārā un atkal no sevis manifestēt no jauna.

Tas ir žanrs, kurš, manuprāt, ir ļoti ilgtspējīgs un dzīvelīgs, tas dzīvo savu dzīvi un tāpēc arī tik daudz ierakstu,

spriež Jāzeps, un arī Pēteris uzskata, ka ir svarīgi šo mūziku atdzīvināt, ļaut tai būt mūsdienīgai: "Pieliekot klāt dažādus mūsdienu elementus, padarīt to interesantāku šodienas cilvēkam."

Interesanti, ka "klāt likšana" notiek cikliski: 90. gados, kad radās Latvijas mūsdienu mūzikas industrija, šlāgeru vilni aizsāka ne tikai Eduards Rozenštrauhs, bet arī dažādas cara laiku un Latvijas laika ziņģu koverversijas, un tikai pēc tam mūzikas izdevniecības sāka "grēkot" ar vācu šlāgeru pārlikšanu latviešu valodā.

Arī RAHU THE FOOL albumā netrūkst Latvijas laika ierakstu, tai skaitā leģendāro brāļu Laivinieku dziesmu versijas.

Kas šiem skaņdarbiem laiku pa laikam ļauj iegūt otro un trešo elpu teju 100 gadu pēc to sacerēšanas?

Pēteris: "Dzīvespriecīgums, savdabīgs humors, kas ir nemainīgs un uztverams arī šodien tieši tāds, kāds tas tur ir – vārdos un arī instrumentāli. Konkrēti par brāļiem Laiviniekiem runājot – viņi man asociējas ar bērnību vecvecāku vasarnīcā, kad savā nodabā kaut kur spēlējos un dzirdēju, kā vectētiņš uzliek "Bellacord" plati. Un brāļi Laivinieki man vienmēr asociējās ar viņu, jo bērnībā domāju, ka tā ir viņa balss..."

Jāzeps: "Tas ir saturs, kas bija aktuāls toreiz, ir aktuāls arī tagad un būs aktuāls vienmēr, jo ne jau vienmēr tur tiek runāts par puķītēm, jūrām, debesīm, saulīti, mīlestību.

Nē, tur ir arī politika un krogi, tur ir cilvēcība un sadzīve. Ir patīkami, ka no sadzīves tiek radīta māksla – skaņdarbs jeb ziņģīte!

Labāk intīmāk

Uz jautājumu, vai RAHU THE FOOL sevi vairāk izjūt kā dzīvā koncerta grupu vai studijas vienību, mūziķu atbilde ir zibenīga:

Viennozīmīgi mēs esam dzīvās jeb akustiskās mūzikas grupa - vēlams bez pastiprinātājiem.

Cilvēks cilvēkam, aci pret aci, ģitāru pret ausi!

"Spēlējam kāzās, pagrabos, bēniņos un uz traktoriem" – tāds teikums lasāms dubultalbuma bukletā, tomēr tagad šīm vietām var piepulcēt arī Supernovas un Dailes teātra skatuvi un Mencendorfa namu. Kādas uzstāšanās vietas pašiem mūziķiem vairāk simpatizē?

"Vairāk simpatizē intīmākas vietiņas," teic Jāzeps. "Mencendorfa nams bija labs piemērs – pagrabiņā visi sastājušies kā šprotes, mēs paši arī, un tā burzma: citā telpā pokera turnīrs, citā telpiņā Oskars Patjanko ar tautas muzikantiem spēlē dejas. Intīmāka atmosfēra ir tīkamāka, bet arī no lielām skatuvēm nebaidāmies."

Pēteris: "Piekrītu Jāzepam!

Uz lielām skatuvēm ir tas "bumsī-bumsī"…

Varam uztaisīt arī tādu, ja vajag, bet tas, kas notiek mazajās vietiņās, kur cilvēki sastājušies cieši, cieši – kopā būšanas sajūta un enerģija, kas tur valda – tā ir neatkārtojama sajūta gan mums, gan klausītājiem...

Ar 1893. gada fotoaparātu

Īpaša ir arī grupas dubultalbuma grāmatiņa – kā veco bilžu albums, kurā ir gan grupas dalībnieku vecāku, gan vecvecāku bildes no laukiem, kāzām un citām situācijām, un starp tām – arī viņu pašu foto.

"Ierakstot albumu, bija vajadzība uztaisīt fotosesiju. Bildēs gribējām redzēt gan vecākus un vecvecākus, it sevišķi jau Pētera vectēvu Arvīdu, kurš milzīgu iedvesmu devis grupai, un pa vidu arī mūsu bildes", stāsta Jāzeps:

Domājot, kā iegūt melnbaltās bildes, nejauši uzgājām Andri Uškānu, kurš Rēzeknē hobija līmenī taisa bildes ar 1893. gada fotoaparātu – uz foto papīra, ar ilgo ekspozīciju...

Domāts – darīts, braucām pie viņa, uztaisījām bildes, un te nu tās ir!

"Tā ir mūsu nostalģija par visu, ko radījām, un vizuālais materiāls runā pats par sevi," piebilst Pēteris.

Četri balti krekli un Misisipi

RAHU THE FOOL debijas dubultalbums pilnībā atspoguļo grupas repertuāru. "Tiek spēlētas gan latviešu ziņģes – vecas un jaunas, gan ārzemju mūzika: blūzs, svings, džezs, regtaims. Tas ir aptuveni viens laikmets – gan Amerikā, gan Latvijā. Arī stilistiski tas vijas cauri visam, ko darām – gan vienā, gan otrā albumā," stāsta mūziķi.

Piemēram, dziesmu "Četri balti krekli" ar Māra Čaklā dzeju iedvesmojusi nevis "Menueta" versija, bet savulaik padomju cenzūras aizliegtā filma, kurā šo dziesmu iedziedājis Pauls Butkēvičs.

Tā ir, jo paralēli mūzikai mēs skatāmies arī filmas, un "Elpojiet dziļi" ir mana mīļākā filma,

– tā Jāzeps, un arī Pēteris šo filmu zina no galvas, tomēr tā neapnīkot.

Drosme kāpt uz varžacīm

Sociāla satura dziesmas, kas būtu līdzvērtīgas brāļu Laivinieku savulaik sacerētajām, mūsdienu Latvijā pārsvarā izpilda dziesminieki un hiphopa mūziķi. Kas ir tas, kas satrauc RAHU THE FOOL mūziķus – kā pilsoņus, kā Latvijas iedzīvotājus?

Pēteris: "Arī mēs esam gan dziesminieki, gan hiphopa mūziķi, gan vienkārši – mūziķi. Un mēs atļaujamies kāpt uz varžacīm, to var redzēt dzīvajā izpildījumā. Arī "Zelta mikrofonā" atļāvāmies  parādīt gan savdabīgu humoru, gan varbūt kādu zemtekstu, kurš bija atklāts vai slēpts, kā nu kurš sadzirdēja."

Jāzeps: "Jā, jā, nāciet uz dzīvajiem koncertiem un to visu izbaudīsiet uz savas ādas!

Bet tajā pašā laikā mēs neesam propagandas grupa, kas savas negācijas un viedokli caur mūziku uzspiež citiem!

Nākotnē ieskatoties

Šobrīd RAHU THE FOOL apņēmušies strādāt pie mūzikas klipiem, pilnveidojot videoprofilu. "Pēteris dabūja no vectēva 8 milimetru kinolenti ar viņa dzīvi un izpriecām no 1961. gada! Gribam paspēlēties ar to, un tādā pašā manierē uzfilmēt arī videoklipus," stāsta Jāzeps, kurš līdztekus mūzikai nodarbojas ar kino režiju.

Ļoti gaidu to brīdi, kad mums būs kādi desmit jauni videoklipi, tas ir plāns šim gadam...

Vēl ir plāns ierakstīt albumu ar savām oriģinālkompozīcijām un doties tūrē uz Ameriku – šīs trīs lietas ir tās, pie kā mēs strādājam.

Vēl gribam atkārtot kaut ko līdzīgu, kas bija Mencendorfa namā – visas nakts pasākums ar dzīvo mūziku, kārtīm un dejām, un ko tik vēl ne...

Tomēr – ko latviešu valodā nozīmē RAHU THE FOOLl?!

"Rahu vēdiskajā astroloģijā ir Mēness tumšā puse, un tā simbolizē dūmus un tādu kā prāta aptumsumu... Tur ir sava mitoloģija, un The Fool ir tas, kas to visu pastiprina. Savukārt igauņu valodā "rahu" nozīmē - "miers", kādā citā valodā vēl kaut ko. Te ir vieta interpretācijām," skaidrību ievieš Jāzeps.

Raidījumā izskan RAHU THE FOOL dziesmas "Tumšā naktī", "Bagāts un nabags", "Četri balti krekli", instrumentālais skaņdarbs "I cant Give You Anything But Love" un "Jūrnieku dziesma" a capella izpildījumā.