Klāvs Kalnačs dzīvo Drustos, muzicē grupā “Židrūns” (šeit klausies sarunu par grupas jaunāko albumu "Židrūns un tas, ko nevar nest") un apvienībā “Nielslens Lielsliens”, darbojas biedrībā “Drustu acs” un no visas sirds rūpējas ne tikai par dabu, bet arī to, lai kultūras dzīve laukos neizsīkst:

No katra mazā cilvēka laukos ir ļoti liela jēga,

ir pārliecināts Klāvs, kura ikdiena aizrit kā tulkotājam.

Šobrīd Klāva dzīve rit ļoti aktīvi, jo nesen klajā nācis apvienības “Nielslens Lielsliens” jaunais albums “Kad kniebējs kniebj”, kura prezentācijas koncerti ir īpaši – dziesmas skan biedrības “Drustu acs” rosinātajā tūrē lauku bibliotēku atbalstam kopā ar dzejas lasījumiem, kuros piedalās Klāvam tuvie dzejnieki.

Rīga. Lauki. Atšķirīgā dzīve

Aizdomājoties par Klāva un domubiedru organizēto koncertu un dzejas lasījumu sēriju lauku mazo bibliotēku atbalstam, nākas vēlreiz pārdomāt, cik ļoti atšķirīga ir dzīve Rīgā un laukos.

Tā, vaicāts par savu dienas kārtību, mūziķis atklāj, ka dzīvo lauku mājā: “Krāsni kurinu vakarā, un arī malku savedu vakarā pēc darba, lai no rīta uzreiz var ķerties pie darba. Dzīvoju Drustu pagastā, un domāju, ka arī citi cilvēki, kas dzīvo lauku vidē, jūt sevī zināmu atbildību par tuvākajā apkārtnē notiekošajiem pasākumiem. Ja kaut kas patīk un gribi, lai kas tāds notiek vēlreiz, tev obligāti jābūt klāt! Piemēram, jutos ļoti vainīgs, ka nevarēju aiziet uz filmu “Homo Novus”, jo tobrīd bija jābūt citur. Arī uz “Tēvs Nakts” netiku, un tagad dzīvoju ar tādu kā vainas sajūtu par visiem manā ieskatā labajiem kultūras pasākumiem, kurus neesmu apmeklējis.

Lauku vidē šādā pasākumā ir svarīgs katrs cilvēks, tāpat katrā mazajā bibliotēkā ir svarīgs katrs apmeklētājs!

Bibliotēka – vieta, kur satikties

Kā zināms, daudzviet Latvijā mazās lauku bibliotēkas ir palikušas vienīgās sabiedriskās vietas, jo skolas, kultūras nami un veikali ir likvidēti. Taču pēdējos gados arī pār bibliotēkām savelkas arvien tumšāki mākoņi, jo tās pārveido par lielāku iestāžu filiālēm vai ārējās apkalpošanas punktiem, samazinot to darba laiku. Uzskatot, ka nedrīkstam pazaudēt arī šīs pēdējās tik ļoti svarīgās lauku kultūras saliņas, Klāvs kopā ar saviem domubiedriem vienojušies projektā mazo bibliotēku atbalstam.

Klāvs pārliecinājies – mazā lauku bibliotēka nav tikai grāmatu maiņas punkts vai interneta piekļuves vieta: “Tās funkcijas ir dažādas: jaunietis turp aiziet pasēdēt ‘draugos’ un uzspēlēt datorspēles, bērns atnāk pēc spēles – bibliotēkās var dabūt dažādas galda spēles. Iespēju ir daudz, un, jo vairāk citas vietas tiek aizslēgtas, jo vairāk bibliotēka kļūst par vienīgo sabiedrisko vietu! Tā ir satikšanās vieta, kur iespējams aprunāties, iespēja pabūt ārpus mājas, satikt citus cilvēkus – tev nav viņi jāuzņem savās mājās, cepot pīrāgus un tīrot māju... Kas var būt vēl jaukāks par bibliotēku, ko valsts var iedot par brīvu – nodrošinot iespēju pabūt siltumā, bagātināties un izklaidēties.”

Šobrīd sabiedrība satraukusies par mazo lauku skoliņu un bibliotēku slēgšanu vai optimizēšanu. “Tā ir... Dzīvojam pa vidu starp Drustu un Jaunpiebalgas skoliņām, un tad ir jāizvēlas, kura ir labāka vai kurā bērnam labāk patīk. Visu laiku ir tāda nedrošības sajūta – kas un kā būs, jo vecākiem jau bērnam gribas sniegt labāko.

Taču tieši tāpēc laukos dzīvot ir jauki – tur tu jūties tā, ka no tevis ir kāda jēga.

No katra mazā cilvēka laukos ir ļoti liela jēga, jo pilsētā ļaudis skaita masās vai pilnos trolejbusos, taču laukos katrs cilvēks ikkatrā vietā ir liela vērtība!

Piemēram, Viļakas novada Borisovas ciemā ir Vecumu bibliotēka. Tās bibliotekārīte, tiklīdz pagastā jaunpiedzimušais bērniņš sasniedz atbilstošu vecumu, rīko viņa pirmo bibliotēkas apmeklējumu, cenšoties bērniņu un viņu vecākus šai vietai piesaistīt.”

Cienīt, bet ieturēt distanci

“Nielslens Lielsliens” jaunajā albumā iekļautās dziesmas “Dod man būt” pamatā ir somu dzejnieces Heli Lāksonenas (Heli Laaksonen) dzejolis Guntara Godiņa atdzejojumā. Starp citu, Godiņu pirmo reizi Klāvs atklājis, šķirojot makulatūru krāsns kurināšanai, un kopš tā laika dzejnieks ir klātesošs gan grupas “Židrūns”, gan “Nielslens Lielslens” daiļradē.

Taču uz minējumu, vai abi ir dvēseļu radinieki, Klāvs atbild noraidoši:

Man šķiet, nevajag cieši satuvināties ar cilvēkiem, kurus tu uzskati par savām autoritātēm, kuru darbi tev patīk un tu kaut kā tos lieto.

Lai gan Guntars ir ļoti draudzīgs, atvērts un atsaucīgs – visas dziesmas, kas spēlētas abās grupās un kurām izmantoti teksti, ar kuriem viņš ir saistīts, esmu viņam atskaņojis –, man ļoti patīk ieturēt mazu distanci, izturēties ar pietāti. Tas, kāds viņš bijis astoņdesmito gadu otrajā pusē un deviņdesmito sākumā – tas man patiesi ir ļoti tuvs, lai gan tagad viņš ir ļoti nopietns vīrs un nerunā vairs tik skaļi... Proti, neizskatās vairs pēc “jaunā dusmīgā”, kā viņus – jaunos dzejniekus – mēdza  dēvēt. Taču tēmas un valodas tiešums, meistarība, arī zināms kičs, nevairīšanās no rupjībām vai kādām slidenām tēmām – tas man tiešām ir ļoti tuvs.”

Jaunie dzejnieki

Guntars Godiņš gan ir tikai viens no dzejnieku kompānijas, kas kopā ar Klāvu Kalnaču un viņa grupu uzstājas mazajās lauku bibliotēkās: vēl ir Madara Gruntmane, Toms Treibergs, kurš veido raidījumus LR1, un arī latgaliešu dzejnieks Raibīs. “Viņus visus izvēlējos es,” atzīmē Klāvs.

Vēlējos ļaudīm attālākās vietās piedāvāt tikšanos ar aktuāliem dzejniekiem, kuriem gan “labi sanāk”, kuri ir arī balvas saņēmuši un kuri vienkārši ir arī ļoti jauki cilvēki!

Raibīs, piemēram, ir aktīvs latgaliešu kultūras darbinieks, ieguvis Boņuka balvu, tajā pašā laikā viņš uz Latgali neskatās bēdīgi – viņš "pavelk uz zoba", tā ir tāda dzīva, cilvēciska attieksme.

Savukārt Madaru izvēlējos kā liepājnieci Kurzemes reģionam – tur būs tikai viens pasākums Līkupēnu bibliotēkā. Jā, Madara ir cilvēks, kuras dzeju ļoti novērtēju – būdama sieviete, viņa rada tik tiešus, atkailinātus un vienlaikus arī meistarīgus tekstus, kādus reti gadās lasīt. Taču neuzlūkoju viņu kā elitāru dzejnieci, kas izprotama tikai speciālistiem, bet gan kā cilvēku, ko varētu satikt arī bārā un kopīgi pavadīt vakaru.

Tomu daudzkārt esmu saticis koncertos – viņš vienmēr bijis ļoti pretimnākošs. Man patīk viņa apcerīgais, maiguma pilnais pieskāriens latviešu valodai. Radio var dzirdēt, ka viņš ir maiga dvēsele, nosvērts cilvēks, taču man gadījies arī redzēt viņa temperamentu un dzirdēt, kā Toms smejas skaļā balsī!”

Savs stāsts par katru bibliotēku

Klāvam ir stāsts par katru mazo lauku bibliotēku, kurā notiks šie pasākumi. “Gatartas bibliotēka ir man tuva – par to turu rūpi, lai vietējie aktīvi nāktu, lasītu un atgādinātu par tās eksistenci. Tās nākotne šobrīd rādās droša, cik nu esmu runājis ar bibliotekāri,” labprāt atklāj Klāvs un stāsta, ka ideja par vairāku mazo bibliotēku apmeklēšanu sākotnēji nākusi no Stienes bibliotēkas Limbažu novada Skultes pagastā, kuras bibliotekārei pērn uz pusi samazināta slodze: “Lasītājiem tas nozīmēja, ka bibliotēkai būs īsāks darba laiks. Līkupēnos savukārt bibliotekāres slodze ir nulle komats četri, taču arī ir plāns mazināt uz nulle komats divi... Tātad arī tiks saīsināts darba laiks, lai gan lasītāji ir kā Stienē, tā Līkupēnos. Savukārt Umpārtes bibliotēka, kas atrodas bijušā Vecumnieku cietuma teritorijā, sevi sauc par veiksmes stāstu. Tāpat ir arī Vecumu bibliotēkā Viļakas novadā, kur finansējuma pietiek, nekādas ‘griešanas’ tuvākajā laikā tā neparedz.

Tajā pašā laikā visas bibliotēkas izjūt vajadzību pēc lasītāju aktivizēšanas – lai ļaudis nāk biežāk un izmanto to labo, kas tur ir.

Situācija ir mainīga – kā kurā vietā, kā kurā pašvaldībā: reģistrā redzams grāmatu izsniegumu skaits un aktīvo lasītāju skaits – tāpēc ir ļoti svarīgi tās apmeklēt!

Dziesma no Sibīrijas latviešiem

“Nielslens Lielsliens” dziedātā latviešu tautasdziesma “Kurin' ugun', silda gaismu” pārceļojusi no diska “Sibīrijas latviešu dziesmas”, un oriģinālā to dzied Suhonojas ciema sievas Sibīrijā.

“Cik esmu sekojis šīs tautasdziesmas izpildījumam latviešu populārajā mūzikā, melodija ir viena un tā pati,” zina stāstīt Klāvs. “Nezinu, kurš komponists pagājušā gadsimta sākumā to pierakstījis, bet melodiskā līnija ir viena. Savukārt Suhonojas sievas ir to cilvēku pēcteces, kuri izceļoja deviņpadsmitā gadsimta otrajā pusē – laikā, kad latvieši devās tur, kur viņiem piedāvāja zemi un viņiem bija iespēja kļūt par tās īpašniekiem vai apsaimniekotājiem, tā nu dziesmā saglabāta melodija, kādu viņi to paņēmuši līdzi uz Sibīriju. Vokālmelodija ir no Sibīrijas latvietēm, bet mūzika ir mūsu veidota. Doma bija samiksēt tā, lai tas būtu kā Sahāras blūzs – ir tāds žanrs Āfrikā, kuru izpilda beduīni ar elektriskajām ģitārām, gribējās tādu sajūtu... Savukārt bundzinieks tur saredzēja brazīliešu ietekmi un vēlējas pielikt kaut ko no sambas.

Man pašam gribējās šo dziesmu izdziedāt priecīgi – jo latviešu tautas mūzikai bieži raksturīgs sērīgums, bēdīgums, drūmums.

Nezinu, cik man tas izdevās, jo katru reizi, kad sāku dziedāt, noskaņa ir gaiša, bet, tiklīdz nonāku līdz bāra bērniem, kuriem nav, ko ēst, un viņi mērcē maizīti avotā, raudot gaužas asaras, nekādi nevaru to gaišumu balsī ielikt, lai cik ļoti censtos...

Šlāgera jautājums

Iespējams, gaišās skumjas un nostalģiskais sentiments ir Latvijas tautas kopējā vērtība, tomēr katram no mums ir savas vērtības. Viena no tādām – nīdētām, bet īpaši Latvijas novados plaukstošām vērtībām ir šlāgeris. Vai Klāvam ir kāds skaidrojums tā popularitātei?

Sarežģīts jautājums... Varbūt – vieglums, uztveramība, tas, ka nav jādomā līdzi...

Varbūt arī tas,  ka Raimondam Paulam un vēl kādam izdevies uzrakstīt labas vieglā žanra dziesmas, un kāds grib turpināt viņu tradīcijas, taču viņam neizdodas to paveikt tādā līmenī.

Tomēr, manuprāt, svarīga ir dažādība un daudzpusība. Bibliotēku pasākumā priecē tas, ka mēs varam iejaukt jaunu krāsu tajā kopējā kultūras satura paletē, kāds ir laukos, jo bieži vien kultūras nami izvēlas vieglāko ceļu, jo saikne ar klausītāju jau ir ļoti cieša. Tiklīdz kāds pasaka - “Tas man nepatika!” vai atnāk desmit cilvēku mazāk, kultūras nama vadītāja vairs neuzdrošinās riskēt, piedāvājot ko jaunu. To redz arī mūziķi, un spriež, ka nav jēgas censties rakstīt ko jaunu, dažādot žanrus un dziedāšanas manieri vai pamainīt instrumentus, tā rodas tāds kā apburtais loks.

Kad pats eju uz kultūras pasākumu laukos, negaidu, lai mani glauda pa spalvai – tieši otrādi: gribu, lai glauda pret spalvu, gribu pakutināt nervus nevis tikai nervu pakutināšanas pēc, bet lai gūtu jaunus iespaidus, iejustos citu ādā.

Daibiņa un kāpņutelpa

Par dziesmu “Daiba”, kas tapusi desmit gadu garumā un Klāva sirdij īpaši tuva, stāstāms īpašs stāsts. “Manam draugam, kurš ir jūrnieks, pa telefonu reiz vajadzēja pasūtīt detaļu automašīnai. Lai varētu nosaukt vajadzīgo šasijas numuru, viņš sauca tā: R – Roberts, G – Guntis un D – Daiba... Kad viņš man to atstāstīja, kārtīgi izsmējāmies. Tas vārds ir tik skanīgs, skaists – acu priekšā burtiski uzziedēja vesela aina par kādu situāciju trepju telpā un mazu Daibiņu. Lielu siltumu šis vārds ienesa...”

"Nielslens Lielsliens" albuma vizuālais noformējums ir fotogrāfija, kurā redzama reāla kāpņu telpa ar dermantīnu tapsētām durvīm un dzīvokļa numuru “10”.

“Manai paaudzei – esmu dzimis astoņdesmit piektajā – dažādas padomju laika dizaina lietas, iekārtojumi, grīdas krāsas vai linoleji ir kas mīļš un tuvs, no kura nu nemaz negribas šķirties,” saka Klāvs un atklāj stāstu par fotogrāfiju: “Ierakstu veicām Raunā, Mikus Frišfelda mājas studijā. Ar grupas bundzinieku abi cenšamies sportot, un reiz, izskrienot krosiņu, paklīdām pa blakus esošajām trepju telpām.

Ieraudzījām, ka saglabājušās brīnumjaukas dermantīna durvis, kas man tiešām šķita skaistas –  ar rombiņiem un kniedītēm, tāpēc nolēmām tās nofotografēt albuma vāciņam...

Pirms tam pieklauvējām pie durvīm, jautājām, vai drīkst nofotografēt. Iemītnieki, protams, bija pārsteigti par tādu ideju – ka tā pēkšņi kāds parādās ar fotoaparātu, statīvu un tūlīt fotografēs. Viņi neslēpa – tieši nākamajā nedēļā plānots šīs durvis nomainīt!

Tad nu mēs saglabājām tādu kultūrvēsturisku vērtību... Jauki!

Ar ģimenisku siltumu

Ja vēl par kultūrvēsturiskām vērtībām, tad viena no tām ir nu jau slēgtais Vecrīgas krogs “Aptieka”. “Atmiņas par to ir ļoti sirsnīgas,” teic Klāvs Kalnačs. “Interesantu aspektu tur ienesa Kristaps Krēsliņš - pirms tam, šķiet, nebiju saskāries ar tādu kluba saimnieku, kurš tik ļoti deg par mūziku! Turklāt kroga nosaukumu viņš bija aizguvis no sava vectēva, pirmskara Rūjienas aptiekāra. “Aptieka” bija vēl viens pierādījums, cik daudz cilvēku var mazā telpā saspiesties. Un visi tādi ģimeniski, tuvi...”

Taujāts, vai kultūrvietu skaits ārpus Rīgas kopumā ir pietiekams, Klāvs neslēpj, ka viņaprāt pietrūkst tieši nelielu vietu:

Ir lielās kultūras namu zāles, kur viss ir liels un pamatīgs – dekorācijas, drapērijas, bet pietrūkst tādu mazu, mīļu vietu – vai tā būtu kafejnīca ar kādu stūrīti vai mazu zālīti.

Tādi mūziķi kā mēs tieši meklējam vietu, kurai ir izteikta garša un raksturs, vietu, kur tu aicini skatītāju, un tevi pārņem sajūta, ka esi nonācis ģimeniskā siltumā.

Pagriezt riteni citā virzienā

Un kā skan Klāva Kalnača novēlējums mums visiem 2019. gadā? “Būt laipniem, darīt labu tur, kur tas jādara. Lielākās lietās – censties saglabāt mūsu klimatu tādu, kāds tas ir, nedegradējot to tālāk. Piemēram, iepērkoties es pats cenšos nepirkt nekādu plastmasu, arī saldējumus atradu tādus, kurus var nopirkt bez plastmasas iesaiņojuma. Tās ir tās lietas, par kurām piedomāju.

Esam nonākuši situācijā, kad jāpagriež tas ritenis citā virzienā, lai noņemtu to sliktumu nost, ko iepriekšējās paaudzes, tiecoties pēc ērtībām, nodarījušas mūsu planētai.

Tāpēc vēlu darīt labu un nedarīt pāri ne apkārtējiem, ne dabai, cik vien tas ir mūsu spēkos!

"NeFormātā" izskan "Nielslens Siensliens" albuma tituldziesma "Kad kniebējs kniebj", "Gos un bērss", "Kurin ugun, silda gaismu", "Daiba" un iepriekšējā albumā "Aure" rodamais skaņdarbs "Brīvi", kurā izskan Guntara Godiņa dzeja.