Klajā nācis grupas "Juuk" debijas albums "Indulgenču tirgotāji" – iedvesmu smeļot Amerikas un Rietumeiropas folkmūzikas mantojumā, tas ir veltījums kultūrai, kura eksistējusi vienmēr – no ceļmalām un tavernām līdz rokmūzikai; mūzikai, kas sākotnēji domāta nevis koncertzālēm, bet kopā spēlēšanai virtuvēs, viesistabās vai citādi sanākot kopā.

"Juuk" mūziķus vieno aizraušanās ar alternatīvo, tumšo folku un kantrīmūziku, kuru Latvijā dzird reti, neraugoties uz latviešu mīlestību pret skumjām un sērām. Grupā ir trīs dziesmu autori un solisti: Sniedze Prauliņa (balss, flauta), Edgars Šubrovskis (balss, ģitāras, bass) un Oskars Jansons (balss, ģitāras, bandžo); grupā spēlē arī Dina Skreitule (vijole, piebalss) un Rinalds Maksimovs (sitaminstrumenti), bet albuma Ierakstos sitaminstrumentus spēlē arī Raitis Viļumovs.

Ar Oskaru Jansonu Latvijas Radio 2 klausītāji iepazinās pirms gadiem trim, klausoties dziesmas no viņa dibinātās apvienības COCKROACH PROPHETS albuma.

Savukārt Edgars Šubrovskis, kurš "Juuk" spēlē ģitāru, basģitāru, dzied un raksta dziesmas, ar Sniedzi Prauliņu spēlē arī viņas grupā un darbojas ansamblī "Manta", LR2 ir viesojies gana bieži, un trīs no viesošanās reizēm bijušas saistībā ar "Mantas" albumiem.

"Manta" turpina koncertēt, taču vai ir cerības sagaidīt arī kādu jaunu dziesmu? "Cerības ir, un arī vairākas jaunas dziesmas tapušas, bet šobrīd viss ļoti intensīvi notiek ar "Juuk", tāpēc ar "Mantu" nav steigas."

Sagadīšanās un veiksmīgās bēres

Albuma "Indulgenču tirgotāji" publicitātes materiālos teikts, ka grupa dzimusi sagadīšanās rezultātā. Proti, pēc COCKROACH PROPHETS albuma ierakstīšanas Oskars ielicis tīmeklī sludinājumu, ka meklē domubiedrus, ar kuriem dziesmas izpildīt koncertos. Tikām Edgars tieši tobrīd bija iesaistījies kantrīmūzikla veidošanā, tādēļ pastiprināti interesējies par šajā žanrā notiekošo un jau pēc pirmajiem mēģinājumiem un pirmajām nospēlētajām bērēm kļuvis skaidrs, ka sadarbība turpināsies.

Vaicāts, kālab pievērsies tieši kantrīmūzikai, Edgars precizē: "Es drīzāk atsauktos uz folkmūziku.

Folks visos laikos bijis viens no manas mūzikas caurviju motīviem, un interese par šo žanru man bijusi vienmēr.

Kantrīmūzika jau arī ir viens no folkmūzikā bāzētiem mūzikas stiliem, vienkārši Latvijā to pazīstam krietni citādākā veidolā, nekā tā zināma ārzemēs: mēs lielākoties pazīstam kantrīmūzikas šlāgerisko pusi.

Zinās, ko darīt ar kraukļa ligzdu

Albumā iekļautas deviņas dziesmas: sešas oriģināldziesmas, grupas versijas Haralda Sīmaņa dziesmai "Labu pamācību balāde pazudušiem ļaudīm" un SOUNDARCADE skaņdarbam "Sena aukles dziesma", kā arī 16. gadsimta franču autora Tuano Arbo pavanai "Belle qui tiens ma vie" ar citātiem no Marģera Zariņa interpretācijas.

Edgara izlolotās dziesmas "Kraukļazāle" teksta aizmetņi nāk no tautas ticējumiem: "Latviešu tautas ticējumi ir diezgan aizraujoša lasāmviela, un šī dziesma līdz šim ir mana vienīgā, kurai sākumā bija gatava melodija, un vajadzēja saprast, par ko tā ir – meklēju vairākas nedēļas, līdz uzdūros ticējumam, kā pievilināt kraukli, lai tas atnestu zālīti, kas tevi padara neredzamu. Ļoti sarežģīts process, bet nu zināšu, ko darīt, ja pēkšņi atradīšu zemē kraukļa ligzdu," pasmaida mūziķis.

Vairāk par trim minūtēm

Laikā, kad radio formāts paģēr dziesmas triju minūšu garumā, ir tīrā bauda dzirdēt, ka mūziķi atļaujas būt drosmīgi un, piemēram, dziesmas "Kraukļazāle" instrumentālajam ievadam vien atvēl vairāk nekā trīs minūtes, pie tam koncertā tas strādā lieliski, ļaujot iejusties dziesmas atmosfērā.

Kas vēl, izņemot radio formāta rāmja ignorēšanu, raksturo Latvijas alternatīvo mūziku?

"Man vienmēr šķitis, ka dziesmas ir kā dialogs, kuru laikā tu sarunājies ar savu klausītāju," spriež Oskars. "Taču reizēm arī domāju, ka uzmanīgi ieklausoties dziesmu tekstos, tas patiesums vai īstums tajā brīdī sarunā nav klātesošs. Tā varbūt ir lieta, kas mums raksturīga – ka apzināti cenšamies nodibināt kontaktu ar klausītāju."

Man zosāda uzmetas ikreiz, kad mūziķi sāk stāstīt, ka viņu mūzika ir tāds un tāds produkts, kas varētu patikt tam vai citam,

piebilst un turpina Edgars:

Runājot par Latvijas alternatīvo mūziku, noteikti jāņem vērā mūsu pagātne. Man jau šķiet, ka Latvijā un, iespējams, visā Padomju Savienībā ir daudz augstāka latiņa tieši teksta kvalitātē.

Mēs ilgstoši esam dzīvojuši ar apziņu, ka dziesmu tekstu raksta kāds dzejnieks, kurš patiešām prot rīkoties ar valodu. Man gan radies iespaids, ka no šīs tradīcijas mēs pamazām atsakāmies, jo dziesmu teksti kļūst diezgan idiotiski un prasti...

Publikai patīk

"Juuk" albumam mūzikas apskatnieki veltījuši gana daudz jūsmīgu vārdu.

Vai paši mūziķi pēc publikas reakcijas iemanījušies noteikt, kurš skaņdarbs tautai patīk vislabāk?

Koncerti Rīgā un ārpus Rīgas patiešām bijuši atšķirīgi, bet albuma prezentācijā fon Stricka villā biju patīkami pārsteigts, ka publikā bija ļaudis no astoņpadsmit līdz sešdesmit gadiem, līdz ar to par vienojošu reakciju grūti pateikt,

stāsta Oskars un Edgars viņu papildina: "Mans tētis, kuram ir pāri septiņdesmit, teica – nu, balādes man patīk!"

Dumpinieks un arī tautas garamantu vācējs Ansis Ataols Bērziņš savulaik apgalvojis, ka kopā muzicēšanas tradīcijas Latvijā nokāvuši skaņu ieraksti, savukārt pēdējās visas paaudzes vienojošās dziesmas beigušās līdz ar "Mikrofona" aptauju. Vai abi mūziķi pievienojas šādam uzskatam? "Kā jau zinām, tās lietas notiek viļņveidīgi: cilvēks, kurš visu laiku klausījies mūziku austiņās, pēkšņi vienā brīdī saprot – var taču sanākt kopā, attaisīt muti un padziedāt kopā! Fiziskās klātbūtnes sajūtu neviens ieraksts neradīs," prāto Edgars.

Pati skumjākā galda dziesma

Tumšo folku un kantrīmūziku Latvijā dzird reti, neraugoties uz latviešu mīlestību pret skumjām un sērām, vēsta vēl viens citāts no "Juuk" albuma publicitātes materiāliem.

"Mēs gan drusku ironizējam par to tumšumu, bet nu – latviešiem tomēr ir kapu svētki, mums ir arī veļu laiks. Cik ilgi Latvijā ir tumšais diennakts laiks? Neizbēgami mēs esam kaut kādā tumsā, un ir dažādi veidi, kā pret to izturēties," paskaidro Edgars.

Albumā pārstāvēti arī Latvijas dzejnieki – Rainis "Senajā aukles dziesmā" un Žebers – dziesmā "Vieta". Savulaik žurnālā "Avots" uzietā Žebera dzeja un zīmējumi sagādāja kultūršoku un prieku daudziem.

"Jā, jā, es ielasījos viņa dubultalbumā "Šņabji un blaknes", vēlāk pats dzejnieku satiku vienā pasākumā, un viņš teica – nu, man jau tā dzeja tāda nefunkcionāla, no tās dziesmas īsti nesanāk," tikšanos ar Žeberu atstāsta Edgars. "Bet, kas attiecas uz šajā albumā izmantoto tekstu dziesmai "Vieta", tiklīdz to ieraudzīju, bija skaidrs, ka šī būs pati skumjākā galda dziesma – ļoti funkcionāls skaņdarbs, ko varētu dziedāt tādi skumjie džeki, kurus, piemēram, pametusi sieva..."

Dziesmas "Vieta" aranžējumā dzirdams arī Latvijas mūzikā reti izmantotais bandžo, kuru saulītē izcēlis Oskars un arī Edgaram ir savs sakāmais par šo instrumentu:

Kantrīmūzika savu atdzimšanu piedzīvoja piecdesmitajos gados, kad tika izvilktas gaismā tā saucamās outlaw country dziesmas par visādiem likumpārkāpējiem, noziedzniekiem un tamlīdzīgām tēmām, tas bija vesels žanrs, kas apdziedāja nevis mīlas jūtas, bet ārpus likuma esošos.

Cik man zināms, viens no pulciņiem, kas pieejams Rīgas Iļģuciema sieviešu cietumā, ir tieši bandžo spēle, tāpēc ar nepacietību gaidu, kad Latvijā šis žanrs pārpludinās mūsu radiostacijas ar brīnišķīgām, pieredzē balstītām dziesmām cietuma sieviešu spēcīgajās balsīs...

"Vietas" klusākajās vietās skaidri sadzirdama arī mūsdienās reti sastopamā lentes šņākoņa, kas ir Ingus Baušķenieka studijas firmas zīme. Te jāpiebilst, ka Raita Kalniņa veidotajā albuma vāka gleznā redzams gan pats Ingus, gan Haralds Sīmanis un par šo noformējumu daudzi ir sajūsmā!

Dziesmā dzirdama ne tikai lentes šņākoņa – tur var dzirdēt arī to, kā Ingus Baušķenieks attaisa alus bundžiņu un ielej glāzē. Viņš bija pārliecināts, ka tas neierakstīsies, bet ierakstījās gan,

smejas Edgars, savukārt Oskars piebilst: "Par vāciņu runājot – abi kungi ietekmējuši albumu: Ingus veidoja ierakstu un miksu, bet Haralda dziesmas mums abiem ar Edgaru ļoti labi patīk. Tāpēc arī viena dziesma albumā ir Haralda dziesmas kaverversija."

Interesanti, ka nosaukumu gupas "Juuk" debijas albumam devuši dziesmas "Labu pamācību balāde pazudušiem ļaudīm" tekstā minētie indulgenču jeb grēku atlaižu tirgotāji – kālab tieši Haralda Sīmaņa dziesma tā uzrunājusi mūziķus?

"Indulgenču tirgotāji ir fenomens – nu, vai tas nav vienreizēji, ka tu vari nopirkt grēku atlaidi jau pirms nākamās sagrēkošanas?! Tas arī izsauca baznīcas šķelšanos, reformāciju, kas lielā mērā bija par to, ka jebkurš ļaundaris, kuram ir nauda, var nopirkt sev grēku atlaidi, kas ir tik ļoti pretrunā ar pašas baznīcas postulētajiem principiem, kādi būtu jāievēro dzīvē,” stāsta Edgars. "Haralda Sīmaņa ciklā ar Vijona dzeju "Strauta malā slāpēs eju bojā" šī bija, šķiet, vienīgā dziesma, kas neizklausījās no viduslaikiem nākusi, savukārt mēs to atkal esam tajā virzienā padzinuši – ar visu burdonu, kas tur ir.

Nav jau viss jāizskaidro līdz galam...

Meklējām nosaukumu albumam, un šajā dziesmā minētie indulgenču tirgotāji patiesi ir fenomens, par ko mēs esam domājuši un runājuši – tāpēc tas arī kļuva par mūsu albuma nosaukumu...

Dzīve ārpus "Juuk"

Edgars sobrīd uzsācis mājas remontu, audzina mazo meitiņu un, protams, strādā. Cik viegli vai grūti šādā vāveres ritenī saglabāt muzicēšanai nepieciešamo radošumu?

"Vajag labus domubiedrus, jo nekad jau nav bijis citādi – vienmēr esmu strādājis maizes darbu un vienmēr bijušas kādas citas rūpes," stāsta mūziķis:

Reizēm ir bijis kārdinājums padomāt par to, kā būtu, ja nespēlētu, ja atmestu domu, ka esmu mūziķis un mana identitāte būtu kāda cita.

Tāpēc tas, kas palīdz, ir pašizpausme – kad atrodu tekstu, salieku to kopā ar melodiju, un pēkšņi jūtu – jā, to vienmēr esmu gribējis pateikt!

Savukārt Oskars nesen apsvēris domu kļūt par veģetārieti. "Sevi gluži nesauktu par veģetārieti, bet angļu valodā ir tāds jēdziens flexitarian, kas apzīmē, ka esi elastīgs un domā līdzi, ņemot vērā uztura apsvērumus, klimata pārmaiņas – piemēram, cik viegli kaut ko var saražot vai kādos apstākļos dzīvnieki dzīvo, es domāju par šādām lietām..."

"NeFormātā" izskan JUUK dziesmas "Zelts", "Kraukļazāle", "Skleroze", "Vieta" un "Labu pamācību balāde pazudušiem ļaudīm"