Nesen klajā nācis grupas "Ezeri" otrais albums, kura nosaukums ir "Sāls".

Intervijā LR3 "Klasika" grupas līderis Miķelis Putniņš atzinis, ka viņam ļoti patīkot teiciens, ka cilvēki ir šīs zemes sāls, kas labi savelkot kopā arī albuma ideju: "Tie ir autobiogrāfiski stāsti iz ikdienas dzīves, dažādiem pārdzīvojumiem, kuri, lai arī dažkārt aprakstīti abstraktākos veidos, ir par dzīvi. Un man patīk arī pats vārds – sāls. Mūsu pirmais albums bija "Ogle" – četri burti un melna krāsa. "Sāls" – arī četri, bet šoreiz krāsa ir balta..."

Savulaik "Ezeri" sākās kā Miķeļa soloprojekts. "Tad tas pārtapa par trio, bet nu jau esam kvartets," stāsta Miķelis, kurš "Ezerus" dibinājis, vēl mācoties augstskolā.

"Pirms tam bija arī citas grupas, jo visu dzīvi bez kādām īpašām skolām esmu nodarbojies ar mūziku. "Ezeri" sākās brīdī, kad biju palicis bez grupas, taču mūzika man vienmēr bijusi neizsakāmi svarīga, un rakstīšanas process – neatņemama ikdienas sastāvdaļa. Sākumā biju viens, bet zināju, ka ilgi tā nebūs, jo mana muzikālā ambīcija vienmēr sniegusies pāri soloizpildītāja ampluā – man patīk rakstīt vairāk instrumentiem, nevis tikai ģitārai un balsij. Iesākumā bungas iespēlēja "Ezeru" bundzinieks un mans bērnības draugs Krišjānis Bremšs. Kad sākās pirmie koncerti, uzreiz pieaicinājām arī Kristianu Priekuli. Labu laiku uzstājāmies trijatā, bet arī trīs cilvēki ir par maz tam, ko esmu sarakstījis un iecerējis, tāpēc albuma finiša taisnē mums piebiedrojies Rūdolfs Macats – viņš ir izcils pianists, un man liels, liels prieks, ka viņš iesaistījies "Ezeros". Sākumā bija doma, ka Rūdolfs varētu būt koncertsastāva dalībnieks, bet šobrīd mums sapas tik labi, ka viņš, iespējams, ir ceturtais elements, kuru grupā esmu tik ļoti gaidījis. Nedomāju arī, ka tas ir "Ezeru" sastāva limits – aizvien vairāk mani interesē plašāki sastāvi, un ceru, ka kādu dienu pienāks "Ezeru" koncerts, kurā uz skatuves jau būsim teju desmit."

Latviski doma skan precīzāk

Mani kā LR2 darbinieku priecē novērojums, ka albumā "Sāls" latviešu dziesmu ir procentuāli vairāk, nekā "Ezeru" pirmajā ierakstā...

"Tā drīzāk ir radoša ambīcija, izaicinājums," neslēpj Miķelis. "Jā, latviešu valoda nav tik ērta, pie tam lauciņš, kurā es darbojos, balstīts Rietumu tradīcijās – mēs visi esam uzauguši ar gigantiem, kuri lielākoties dzied angliski, tāpēc šķietami vieglāk labskanību panākt ar angļu valodu. Taču vienā brīdī sapratu, ka rakstīt latviski – tas ir izaicinājums, bet, ja tas izdodas un uzraksti ko tādu, par ko pašam prieks un vairs nešķiet, ka tas skan kaut kā neveikli – tad ir spēcīgi! Angļu valodu visu savu dzīvi esmu kopis, sanācis tajā daudz runāt un padzīvot ārpus Latvijas.

Bet zinu arī to, ka nekad nebūšu spējīgs angliski izteikties tik precīzi kā to spēju dzimtajā valodā, lai gan tas ne vienmēr nāk viegli.

Bet, ja izdodas, tad pirmkārt jau pašam tas dara prieku, un, otrkārt, ir sajūta, ka savu domu esi izstāstījis precīzāk!

Skolas un iekšējais sauciens  

Savulaik mūzikas apskatnieki slavējuši Miķeļa Putniņa pagātnes projektus, apvienību "Black Apple Market" un NORTHERN C (te klausies pirms trim gadiem tapušu sarunu ar Miķeli un Matīsu Runtuli) - to sakarā tika uzteiktas dalībnieku muzikālās zināšanas un tehniskā varēšana.

Te gan jāpiebilst, ka šīs kvalitātes latviešu populārajā mūzikā ne vienmēr ir bijušas pašsaprotamas, jo Miķeļa paaudze būtiski atšķiras no astoņdsmitajos un deviņdesmitajos muzicēt sākušajiem, kuru rīcībā nebija ne kvalitatīvu instrumentu, ne pienācīgu izglītības iespēju, ne brīvas pieejas pasaules mūzikai...

"Esmu mācījies Jūrmalas mūzikas vidusskolas saksofona klasē – tā bija bērnu mūzikas skola, kuru apmeklēju paralēli savai pamatskolai – Jūrmalas Alternatīvajai skolai, bet paralēli vidusskolai divus gadus mācījos arī džeza ģitāru Rīgas Doma kora skolas vakara nodaļā. Liels paldies šīm skolām un arī tām skolām, kurās nemācījos mūziku, jūtos neticami pateicīgs. Jūrmalas Alternatīvā skola un Rīgas Valsts pirmā ģimnāzija, kurā mācījos pēc tam, ir brīnišķīgas skolas, kurās augu un pilnveidojos kā cilvēks. Šobrīd spēlēju ar mūziķiem, kuri skolojušies daudz tālāk, un ik pa brīdim izjūtu, ka ir lietas, kurās man nav tās prakses un rūdījuma, ko iegūsti augstskolā," neslēpj Miķelis:

"Arī daudzi no 80. un 90. gadu mūziķiem Latvijā darīja neticami interesantas lietas. Man vienmēr ļoti patikusi grupa "Odis", es klausos tās ierakstus un man nav jautājumu par mūziķu profesionalitāti vai ideju trūkumu.

Uzskatu, ka galvenais ir sekot savām interesēm un ieguldīt darbu. Protams, ja jūti īstu vilkmi uz mūzikas mācīšanos, tas noteikti jādara, bet zinu arī cilvēkus, kuri pabeiguši augstskolu, bet mūzikā pēcāk neko tālāk īpaši nedara.

Tā ka galvenais, lai tavs iekšējais sauciens ir spēcīgs, tu viņu kop un kultivē, pie tā strādā, un tālākais ir likteņa varā.

Neiestagnēt un nesasmakt

No garāžroka līdz avangarda popmūzikai, no mazapmeklēta "Depo" koncerta līdz pārpildītam Kaņepes Kultūras centram, no nevienam nezināmas grupas līdz medijos bieži minētai apvienībai – to noteikti var dēvēt par izaugsmi.

Manuprāt, klausītājus uzrunā nedzirdētais.

Mēs visu laiku esam mēģinājuši taisīt īstus oriģinālus, īpaši nedomājot par žanriskiem ietvariem un to, vai mūsu mūzika skanēs līdzīgi kaut kam, kas ir bijis – tieši pretēji, esam apzināti no tā izvairījušies," uzsver Miķelis Putniņš.

Pasaulē jau sarakstīts tik daudz mūzikas, tomēr vēl joprojām iespējams kaut kas jauns... Man tas šķiet burvīgi un iedvesmojoši, ka ir tādas lietas kā māksla, mūzika vai zinātne, kurās iespējama attīstība un jaunas lietas.

Mani tas iedvesmo – neiestagnēt un nesasmakt kā stāvošam ezeram. Lūk, tas arī ir tas, kas "Ezeru" gadījumā cilvēkus uzrunā!

No zāles stiebriņa perspektīvas

No dziesmas "Šajā pilsētā bieza pļava aug" simboliskās pilsētas nonākot pie Rīgas – kuras ir tās lietas, par kurām Miķelim gribas priecāties, bet kuras kategoriski viņu neapmierina?

"Pilsēta šai dziesmā vairāk domāta kā metafora iekšējam sasalumam, sacietējumam, jo dažreiz dzīvē ir sajūta, ka kaut kas tik pamatīgi kādās takās nobloķējies, ka tu nekad netiksi tām pāri. Man šķiet neizsakāmi iedvesmojoši redzēt, kā no asfalta spraucas ārā zāles stiebriņi, tāpēc bija doma uzrakstīt dziesmu no tieši no šāda zāles stiebriņa perspektīvas – cik gan viņam, kuru klājusi asfalta pelēkā sega, varētu būt neiespējama sajūta, ka viņš to izdarījis! Šī bija viena no tām dziesmām, kurā gribēju izstāstīt stāstu, beigās muzikāli parādot asfalta salūšanu un tās elektroniskā izskaņa ir kā pļavas sazaļošana.

Atgriežoties pie jautājuma par to, kas man Rīgā patīk – īstenībā man ļoti, ļoti patīk šeit dzīvot, tāpat kā patīk dzīvot Latvijā. Bija viens posms, kad šķita – jābrauc projām, bet esmu sapratis, ka man ļoti, ļoti patīk tas laikapstākļu kontrasts, ko piedāvā dzīvošana ziemeļu zemē: man patīk supergaišās vasaras un tikpat ļoti tīk arī tumšās ziemas; man patīk, ka tam visam var iziet cauri un visu izgaršot.

Pat pelēkums, kas agrāk šķita nomācošs, tagad man šķiet vēl viena krāsa, par kuru priecājos!

Bet par pašu pilsētu... Man patīk, ka Rīga nav pārlieku pilna ar cilvēkiem – vari staigāt un tev ir vietas, kur atgriezties. Par mīnusiem - kaut vai Čaka iela ir vienkārši briesmīga un caurumaina un, braucot mašīnā, ir sajūta, ka pazaudēsi tai visus riteņus..."

Nenovērtējamie brīži ar Shipsea un pāris vārdi par Eviju Vēberi

Dziesmā "Zirgu pēdas" skan arī Shipsea jeb Jāņa Šipkēvica balss. Ar Jāni Miķelis Putniņš muzicēja arī Imanta Kalniņa dziesmu projektā "Nepāriet" - kā abi satikušies?

"Jānis savulaik bija dzirdējis manus demo, ko biju publicējis saundklaudā, un atrakstīja, ka tie viņam ļoti patīkot - tas man ļoti daudz ko nozīmēja! Mūsu satikšanās un draudzība ir nenovērtējama – sadarbojamies gan "Nepāriet", gan viņa paša projektā, esmu uzstājies arī ar "Instrumentiem" – divus gadus tur esmu bijis ģitārists.

Brīži, kad dzīve piespēlē iespēju uzstāties ar tāda līmeņa mūziķiem, ir nenovērtējami!

Kad rakstīju otro albumu, gribēju uzaicināt pāris viesu – man ļoti patīk, ja albumos viesojas arī citi mūziķi un bija diezgan skaidrs, ka gribētu sadarboties tieši ar Jāni. Ar "Zirgu pēdām" vienbrīd bija sajūta, ka šī dziesma nekad netiks novesta līdz galam – motīvi bija labi, bet nekādi nespējām tos saslēgt kopā. Atceros dienu, kad Jānis atbrauca pie manis – pirms tam biju viņam aizsūtījis demo, kurā dziedāju viņa pusi – biju iztēlojies, kā viņš to darīs. Tomēr izrādījās, ka viņš visu bija izdomājis pilnīgi pa savam, un tas dziesmai iepūta absolūti citu dzīvību."

Tikām dziesmā "Proud Cloud" piedalījusies arī Evija Vēbere. Miķelis Putniņš pavadošās grupas sastāvā piedalījies arī nu jau leģendārajā koncertā pie "Gaismas pils", kad Evija dziedāja Imanta Kalniņa dziesmu "Svētku diena". Skaidrs, ka tehniski tā nebija viņas veiksmīgākā uzstāšanās, tomēr tieši šajā reizē dziedātāja ieguva šovbiznesā tik augstu vērtēto atpazīstamību – vienaldzīgo pēc koncerta nebija... Par ko īsti liecina šāda sabiedrības reakcija?

"Kad ar Eviju sākām kopā veidot dziesmu "Proud Cloud", viss tracis tieši gāja vaļā. Mūsu kopīgais ierakstu darbs notika tieši pēc tam – nevarēju, protams, par to nedomāt. Tas liecina par to, ka mūsu sabiedrībai ir problēmas ar nesaprotamā un ne uzreiz atpazīstamā pieņemšanu," prāto Miķelis:

Savā ziņā jau tas ir normāli, jo cilvēka dabā kopš aizvēstures ir tā – ja sastopies ar kaut ko, ko uzreiz nesaproti, izdzīvošanas dēļ ieslēdzas reflekss mukt, cīnīties vai uzbrukt.

Tomēr, ja paskatāmies uz muzikālajiem projektiem, kas Rietumu pusē plaukuši un veiksmīgi veidojušies, tad cilvēki priecājas un novērtē arī neparasto, šķiet, ka Rietumu sabiedrība ir gatavāka arī kaut kam nezināmākam...

Tomēr, kad pirmais vilnis pēc "Svētku dienas" norimās, bija liels prieks redzēt, ka tas nebija gluži vienpusēji – bija daudzi, kuri Eviju aizstāvēja. Ceru, ka arī tie, kuri kliedza un lamājās, kādā brīdī apstājās un padomāja, vai tiešām viņu reakcija bija adekvāta."

Burbuļi un to savienošanās

Lai gan tehnoloģijas šobrīd piedāvā neierobežotu informācijas iegūšanas iespēju, tomēr vairums izvēlas dzīvot savā burbulī. Kā Miķelis raugās uz šo problēmu mūzikas jomā, kas varbūt nemaz nav problēma, bet normāla situācija – ēst to, kas garšo, klausīties to, kas patīk, un jaunas garšas vai skaņas nemaz nemeklēt?

"Šādi burbuļi neapšaubāmi eksistē. Ik pa brīdim gan iespējama burbuļu savienošanās un impulsi, kas ir ārpus tava burbuļa. Un tad tu skaties, vai tev tas šķiet interesants, vai gribi savu burbuli paplašināt, vai tomēr izvēlies palikt ārpus tā. Vienmēr bijušas nišas lietas, kas interesē tikai konkrētu cilvēku grupu, un ir lietas, kas tiek tam pāri un ieinteresē cilvēkus plašākā mērogā.

Internets tos burbuļus savā ziņā padara cietākus, jo mēs visi daudz laika pavadām pie datora, feisbukā un jūtūbē, visu laiku sevi apstiprinot savā burbulī un nocietinot robežas.

Ir labi, ja tu apzinies, ka esi burbulī un ir arī citi burbuļi, ja vienā brīdī no savējā nogursti.

Vērtīgākā dāvana Ziemassvētkos

Savu "burbuli" Miķelis paplašinājis ar uzvedumu "Kabarē" – tās ir gan jaunas zināšanas, gan jauna pieredze.

"Pirms kāda laika man bija sajūta, ka gribētu darīt tikai vienu lietu – piemēram, muzicēt tikai "Ezeros".

Bet katra pieredze, ko dzīve devusi ārpus manas mūzikas, bijusi neticami vērtīga, jo projektos, kas nav manējie, ir jāapgūst jauni laukumi, jāiemācās lietas, kuras pirms tam neesmu mācējis, un "Kabarē" ir viens no šādiem izaicinājumiem...

Ārpus "Ezeru" konteksta mans fokuss bijis vairāk uz ģitārspēli – visiem projektiem esmu ticis piesaistīts kā ģitārists: gan "Instrumentos", gan ar Vladislavu Nastavševu un arī "Nepāriet" lielākoties spēlēju ģitāru. Bet man ļoti, ļoti patīk dziedāt, lai gan dziedāšanu vienmēr esmu atstājis otrajā plānā. Kad mani uzaicināja uz "Kabarē", sapratu, ka tā būs brīnišķīga iespēja vairāk fokusēties uz dziedāšanu un būt priekšplānā, lai gan sākotnēji, kad Viktors Runtulis man zvanīja, nešķita, ka šis piedāvājums būtu īsti manējais. Bet vienā brīdī sapratu, ka tas ir tik svētīgi, ka dzīve piedāvā iespēju būt kaut kam citam, jo izrādē es neesmu Miķelis no "Ezeriem", bet gan Bendžamins..."

Saruna ar Miķeli Putniņu izskan Adventa laikā, kad aktuāls kļūst jautājums, kādu dāvanu likt zem eglītes un ko rakstīt apsveikumā. Ko Miķelis rakstītu "Ezeru" klausītājiem adresētajā Ziemassvētku pastkartē, un kādu dāvanu pats labrāt saņemtu no visu varošā Ziemassvētku vecīša?

Pasaule un mēs, cilvēki, esam tajā posmā, kad fizisku mantu jau pietiek, tāpēc gan sev, gan klausītājiem novēlētu jaunu pieredzi.

Tas ir tik trāpīgi – kaut kur izbraukt un pieredzēt kaut ko, ko līdz šim neesi pieredzējis, izdarīt kaut ko, ko neesi darījis. Man šķiet – tā ir labākā dāvana pasaulē, kuru labprāt zem eglītes atrastu arī es.

"NeFormātā" izskan apvienības "Ezeri" albuma "Sāls" dziesmas "Pirmais solis", "Ārā", "Šajā pilsētā bieza pļava aug", "Zirgu pēdas" un instrumentālais skaņdarbs "Sunday (Elpo dziļi)".