Reinis Jaunais ir ģitārists, kuram ļoti patīk komponēt mūziku un tikpat stipri tīk apceļot pasauli, muzicējot dažādos pasaules nostūros. Šogad viņš pabijis jau 13 valstīs, muzicējis 200 koncertos, un tikko klajā nācis Reiņa jaunākais albums “Mūzika un ceļojumu stāsti”.

Albumā apkopotas 17 galvenokārt instrumentālas kompozīcijas, un katra no tām simbolizē kādu mūziķa piedzīvojumu vai dabas skatu, skaņdarbu klausītāju vedot ceļojumā no Jaunzēlandes un Austrālijas līdz Pamira kalniem Centrālāzijā un Rietumeiropas urbānajiem džungļiem.

Piektais albums – tā, kā dzīvē

“Mūzika un ceļojumu stāsti” ir jau piektais Reiņa albums, un tajā iekļautas vairākas dziesmas arī no iepriekšējiem diskiem, tikai šoreiz citās skaņās. Kāds tam iemesls? “Pirmkārt, šīs kompozīcijas vienkārši tagad spēlēju citādāk,” skaidro mūziķis. “Arī tagad, klausoties disku, domāju – ja laidīšu klajā nākamo metienu, vairākām dziesmām iekļaušu citas versijas. Akadēmiskajā literatūrā ir princips – ja laiž klajā jaunu grāmatas metienu, autors veic dažādus papildinājumus un uzlabojumus. Kāpēc tā nevarētu būt arī mūzikā? Otrs iemesls – var teikt, ka esmu sarakstījis piecus albumus ar savu oriģinālmūziku, bet gandrīz visos, izņemot pašu pirmo, ''Pliko ģitāru'', spēlēju kopā ar citiem mūziķiem.

Likās – vajag vienu disku, kurā mūzika skanētu tieši tā, kā to izpildu savos solokoncertos.  Lai gan joprojām spēlēju arī grupā, 98% manu uzstāšanos ir solo, kur esmu viens pats – cilvēks ar ģitāru. Un tad klausītājs, kurš koncertā nopērk disku, uzliktu to mājās un nodomātu – jā, šo skaņdarbu es atceros, tieši tā viņš arī spēlēja.

Mēmais dziesminieks

Tiguļkalns un Spīķeru kvartāls, bārs ar Reiņa piedzīvojumu kārei atbilstošu nosaukumu “Dēkainis”, Positivus, Siguldas “Baltais flīģelis”, Kaņepes Kultūras centrs un visa pasaule – tik plaša ir Reiņa Jaunā skatuve.

Starp citu, Reiņa vārds “NeFormātā” nesen izskanējis saistībā ar dziesminieka Dināra Gulbja jauno albumu: Reinis tajā atbildīgs par dažu dziesmu aranžējumiem un ģitāras spēli. “Ar Dināru satikāmies, pateicoties mūsu kopīgajam draugam Dzintaram Briedim. Dinārs gribēja, lai koncertā ģitāru spēlētu Kaspars Zemītis, bet viņš netika, un tā nu Dzintars ieteica mani. Šajā albumā pusei no dziesmām aranžējumus veicis un spēlē Kaspars, otru pusi – es. Augstu latiņu Kaspars man uzlicis – būt vienā līmenī ar viņu... Manuprāt, ja kādam būtu jānosauc kāds ģitārists no Latvijas, lielākā daļa pirmkārt minētu tieši Kasparu.”

Arī pašam Reinim nav svešs dziesminieka ampluā: nesen viņš piedalījies koncertā 1988.gada Cēsu folkfestivāla atcerei. Vaicāts, kā kopumā Latvijā vērtējama dziesminieku kustība, Reinis neslēpj prieku, ka dziesminieki viņu pieņēmuši par savējo:

Lai gan izklausos citādāk – jo mana mūzika lielākoties ir instrumentāla –, jūtu, ka tieši tas daudziem patīk. Dziesminiekam jau svarīgs ir stāsts, un tā daru arī es – to stāstu pastāstu pirms skaņdarba, un tad to mēģinu atveidot ar ģitāru.

Sevi saucu par mēmo dziesminieku, kurš nedzied, bet tikai spēlē, kaut arī man ir dziesmas, kurās es dziedu. Pateicoties dziesminieku kustībai, esmu uzstājies daudzos pasākumos, kuros, iespējams, mani citādāk nemaz neaicinātu...

Vai dziesmas un teksti, kas Reinim palēnām krājas, ļauj cerēt, ka nākotnē gaidāms arī kāds pilnmetrāžas dziesmu albums? “Šobrīd ar savu trio gatavoju jaunu dziesmu ciklu, ko noteikti ierakstīsim. Neiziet arī no prāta ideja par albumu ar jauno latviešu dzejnieku dzeju. Daudzi jau saka – grūti tai rakstīt mūziku, taču man šķiet, ka tas vienkārši uzliek lielāku izaicinājumu mūziķim – ar toniku, subdominanti un dominanti te netiksi cauri, tāpat jādomā arī sarežģītāki taktsmēri. Brīnišķīgi to dara grupa Sigma – šie mūziķi mani iedvesmo ko tādu nākotnē īstenot,” neslēpj mūziķis.

Šī trakā, trakā, trakā pasaule

Skaņdarba "Aotearoa" nosaukums nāk no maoru valodas un tā viņi dēvē Jaunzēlandi, ar kuru Reini saista īpašas attiecības – kopš  iepriekšējās tikšanās LR2 Reinis atkal tajā viesojies, bet pirmo reizi – arī Austrālijā. Kas šajās zemēs ir tāds, kas liek iegādāties nebūt ne lētās lidmašīnas biļetes un doties turp?

“Kā lai saka – ja reiz iespējams turp aizbraukt, lai pavadītu jauku vasaru… Kamēr meita vēl maza, ir labs laiks, lai ceļotu. Vēlāk, kad viņai būs jāiet skolā, no ziemas tik viegli neaizbēgsim,” prāto Reinis. “Turklāt mana māsa pārcēlusies uz dzīvi Jaunzēlandē. Lai arī lielāko daļu laika tur pavadām ceļojot, gribas viņu apciemot. Ja māsa tur nedzīvotu, iespējams, brauktu nevis uz Jaunzēlandi, bet Brazīliju, jo arī tur man ir draugi, kurus ļoti gribas apciemot. To varbūt nākamgad.”

Viesojoties Jaunzēlandē un Austrālijā, Reinis ticies arī ar tur dzīvojošajiem latviešiem: “Latviešu kopienas ir ļoti atšķirīgas. Ja salīdzinām Austrālijas latviešu kopienu ar kopienu Jaunzēlandē, atšķirības ir diezgan būtiskas. Teiksim, Austrālijas kopienā lielākā daļa cilvēku ir tie, kuri ieradušies vai nu kā kara laika bēgļi vai arī viņu pēcteči. Spēlēju koncertu latviešu pansionātā Melburnā, un tā nebūt nav kaut kāda viena maziņa mājiņa – tas ir maziņš ciemats! Tur ir tāds Ivars Štubis, kuram palīdzu ar koncertu rīkošanu Latvijā – viņš ir Austrālijā dzimis mūziķis, kurš aktīvi piedalās latviešu pasākumos, spēlē mūziku un arī strādā šajā pansionātā. Ivars stāsta, ka tagad latviešu kļūstot arvien mazāk – paaudzes nomainās. Bet tik un tā tas latviešu skaits ir diezgan iespaidīgs. Savukārt Jaunzēlandē, Velingtonā, lielākā daļa latviešu, kurus satiku, bija studenti ar visām studentu problēmām: kādu met ārā no dzīvokļa, kādam vispār nav naudas, kāds dzīvo tur nelegāli un domā, ko varētu pasākt. Līdzīgi arī Vanakā, kur mīt vairāk uz sportu tendēti latvieši – viņiem tur patīk snovot un tamlīdzīgas lietas. Oklendā vairāk satiku biznesā aizņemtus cilvēkus, kas tur ieradušies, lai strādātu ļoti nopietnus darbus.”

Un kuras būtu vietas, ko Reinis ieteiktu apskatīt tiem, kuri nolēmuši doties uz Austrāliju vai Jaunzēlandi? “Domāju, katram jāmeklē savējās” uzskata mūziķis:

Ja dodaties uz Jaunzēlandi, ieteiktu tur uzkavēties ilgāku laiku, nevis tikai nedēļu. Mēs paši pirmo reizi aizbraucām uz pusotru mēnesi, un likās, ka ar to jau ir par maz - paguvām burtiski tikai izskriet tai cauri. Drīzāk, ja brauc uz īsāku laiku, jāmēģina nevis apskatīt visu, bet kādu konkrētu vietu. Ja turp dodaties vasarā, droši vien vērts braukt tieši uz Dienvidu salu un apskatīt tās skaisto dabu. Ziemā tur ir ļoti daudz slēpošanas aktivitāšu. Dienvidos daba daudzviet ir neskarta – katrs tur varētu atrast savu mīļāko stūrīti. Ziemeļu salā dzīvo vairāk cilvēku un tur varētu būt interesantāk tiem, kuriem patīk pilsētas.

Savukārt Austrālijā vairāk laika pavadījām Sidnejā un Melburnā – abas pilsētas noteikti ir vērts apskatīt!

Ģimenes lietas

Skaņdarbu “Laimai” Reinis veltījis savai dzīvesbiedrei un neslēpj, ka savos muzikālajos ceļojumos itin bieži dodas kopā ar ģimeni. Vaicāts, cik viegli sievai bijis pieņemt šādu dzīves modeli, mūziķis smej, ka Laimai tas viss tīri labi patīkot: “Taču bieži vien ģimene līdzi nebrauc – sieva strādā pilnas slodzes darbu. Katrā ziņā, kopā drīzumā gatavojamies apceļot Eiropu. Jā, var jau būt, ka tas mazliet atgādina tālsatiksmes šofera dzīvesveidu, bet no otras puses – arī fūres šoferiem ir ģimenes. Kad atgriežos mājās, ģimenei atdodu visu, ko esmu parādā: sieva var iet ballēties, bet es esmu tas, kurš paliek ar bērnu. Pēc brauciena uz Jaunzēlandi un Austrāliju, kura laikā iznāca būt ilgstoši būt ārpus Latvijas, jutos noguris, drusku arī izdedzis. Negribas vairs tik ļoti daudz ceļot apkārt bez ģimenes.”

Jaunajā albumā iekļauts arī veltījums Reiņa trīsarpus gadus vecajai meitiņai Emmai. Kā viņai tīk ceļošanas lietas? “Meitiņa to pieņēmusi kā normālu lietu,” atklāj Reinis. “Man jau šķiet – viņa domā, ka visi vecāki tā dara – proti, braukā apkārt. Taču Emmai patīk arī atgriezties mājās. Kad bijām projām četrus mēnešus, meita joprojām atcerējās, kādā krāsā ir viņas māja... Bet, kad no plus trīsdesmit grādiem atgriezāmies mājās, kur valdīja mīnus divdesmit, viņas sejas izteiksme bija – nu, kur jūs mani te atvedāt, gribu atpakaļ! Visādi citādi viņai mājas ir tur, kur ir vecāki.

Man pašam agrāk likās – nu, ko es turēšos vienā vietā, gribu būt pasaules pilsonis. Bet tad, kad visur esi pabijis, novērtē to, cik ļoti jauki ir atgriezties vietā, kur vari runāt dzimtajā valodā un kurā, ejot pa ielu, īpaši jau Rīgā, ikreiz satiec kādu paziņu. Vai arī, aizejot uz koncertu, vienmēr satiec kādu, kas ir tavs draugs. Tā ir lieta, kuras man pietrūktu, ja es nolemtu dzīvot ārpus Latvijas.

Tāpēc domāju, ka mūsu ģimenei Latvija vienmēr paliks kā vieta, kuru saukt par mājām...

Dēkaiņa dienasgrāmata

No Reiņa Jaunā aizraujošajiem ceļojumu stāstiem iznāktu piedzīvojumu romāns turpinājumos. Lūk, gadījumi no nesen piedzīvotā... 

Kad krustu šķērsu izstopēju Pamira kalnus Tadžikistānā, ierados Kirgizstānas pilsētā Ošā. Diemžēl nezināju, ka tur tikko risinājies pilsoņu karš starp kirgīziem un tur dzīvojošajiem uzbekiem un tā nav pati drošākā vieta, kur staigāt apkārt. Bet man tipiskā hipiju filozofija – ja nāku ar abām domām, man nekas ļauns nenotiks. Meklējot naktsmājas, atradu lētu vietu par vienu dolāru par nakti - sapriecājos, līdz vienā brīdī uzradās puiši kamuflāžas tērpos un nevarēja salikt bildi kopā, ka viens cilvēks var ceļot pa šīm valstīm tāpat vien – prieka pēc. Domāja, ka esmu vismaz narkokurjers, un mēģināja no mani izspiest naudu...

Man tiešām neticami paveicās – negaidīti, pēkšņi un pareizajā brīdī parādījās policija, jo man jau likās, ka tūlīt atradīšos mežā un neviens mani vairs neatradīs...

Citā reizē turpat Tadžikistānā nostopēju kravas auto. Vajadzēja sēdēt uz jumta, jo kabīnē blakus vadītājam sēdēja bērni, tāpēc nokļuvu starp cisternām, kurās, kā starp citu ieteicās šoferītis, tika vesta kontrabanda. Tas bija kā jāt uz buļļa – riktīgi traki… Turpat man blakus bija aitas, kuras ēda savu sieniņu – viņām šis brauciens tīri labi patika. Likās, šoferis par mums aizmirsis – nesās pa visām bedrēm, līkumiem, aizas visapkārt. Bet nekas - izdzīvoju un sarakstīju par to dziesmu “Pasaules jumts”, kas ietverta jaunajā albumā,” stāsta Reinis un atminas arī kādu gadījumu, kad kopā ar draugu savulaik nolēmuši aizstopēt līdz Āfrikai:

Tikām līdz Marokai, Rietumsahārai un Mauritānijai, bet tālāk gan ne, jo robeža bija slēgta. Bija brīdis, kad kājām bija jāiet krietns gabals un atdūrāmies pie policijas kontroles Rietumsahārā.

Vīriņi ar automātiem smējās un sauca – ak, pazudušie tuksnesī! – un izvaicāja, kas esam, no kurienes, cik ilgi gājuši, jo bija pārliecināti, ka esam apmaldījušies. Piedāvāja mums visu, ko vien varēja – tēju, ēdienu...

Starp citu, jaunajā Reiņa albumā līdzās citām kompozīcijām rodams arī skaņdarbs “Līksme”, tālab loģisks šķiet jautājums, vai līksmei un priekam dzimtenē ir vajadzīgs vairāk nekā tad, ja esi devies ceļojumā pa svešām zemēm? “Noteikti ne,” attrauc Reinis. “Taču šī kompozīcija ir par līksmajām sajūtām, ko piedzīvoju Gruzijā – tur bija jautri piedzīvojumi, jautri šoferi, kurus nostopēju, un, spēlējot ielās, bija arī daudz piedzīvojumu. Reiz paliku pa nakti pie viena panka – mājā, kurā viņš dzīvoja nelegāli, un tur bija daudz visādu peļu, kuras mēģinājām apklusināt, spridzinot bombenes visas nakts garumā...”

“Jā” un “nē” Latvijas simtgadei

Apceļojot pasauli, Reinis, protams, ne tikai muzicējis – viņš guvis arī gluži cilvēcisku pieredzi, tiekoties un runājoties ar visdažādāko reliģiju, tautību un uzskatu pārstāvjiem. Kam Latvijā viņš gribētu teikt “nē” un “jā”, domājot par mūsu valsts simtgadi?

“Es gribētu teikt “nē” dažādiem aizspriedumiem, kas valda sabiedrībā,” atzīmē ģitārists:

Paši to neapzinoties, daudz runājam rasistiskas lietas. Gribētu, lai cilvēki būtu iecietīgāki viens pret otru – gribam vai nē, bet Latvija ir multikulturāla valsts, un, ja dažādi cilvēki ar dažādu etnisko piederību dzīvo vienkop, nekas neies uz priekšu, ja katrs to laivu stūrēs uz savu pusi.

Viegli jau uzvelt vainu politiķiem, tomēr viss sākas mūsos pašos un arī mūsu ievēlētie politiķi ir tikai sabiedrības spogulis. Gribētu, lai viens otru vairāk cienām, atrodam kompromisus dažādos jautājumos!

Un kam Reinis Jaunais teiktu “jā”?

Bieži vien apbrīnoju, cik daudz entuziastu ir Latvijas kultūras nozarē! Beidzamajā laikā mūzikai ir tik augsta kvalitāte – dažādas jaunas grupas spēlē tik brīnišķīgi interesantu, jaunu mūziku, ka klausos un spriežu, ka lietas mainās pareizajā virzienā. Ir daudz kultūras platformu, kuras, par spīti visam, turpina eksistēt un pastāvēt.

Visi vienmēr grib, lai valsts atbalsts kultūrai būtu lielāks, taču gribētos, lai arī paši cilvēki sniegtu atbalstu kultūrai no savas puses!

"NeFormātā" izskan Reiņa Jaunā skaņdarbi "Līksme", "Aotearoa", "Laimai", "Emmai", "Nāc", "Baltijas vasara" un "Nē" - tos un citus ierakstus varat noklausīties arī mūziķa Youtube profilā.