Senie latvieši savos ticējumos pasaulē vienīgajam zīdītājdzīvniekam, kurš prot lidot - sikspārnim, piedēvējuši samērā negantas īpašības: Sikspārņa kodums nekad nesadzīstot, turklāt, ja sikspārnis iekožot rokā, tad tā roka nopūstot, bet, ja sikspārnis aizbļauj, tad cilvēks paliekot kurls. Savukārt ar sikspārņa kauliem ieteicams veikt dažādus maģiskus rituālus. Šobrīd aktuālajā kontekstā sikspārņi droši vien varētu ieņemt visai augstu vietu pasaulē nemīlētāko dzīvnieku topā, jo tiek vainoti koronavīrusa izcelsmē.

Toties „Nākotnes pieturas” viesis - Latvijas Lauksaimniecības universitātes asociētais profesors, Dr.biol. Gunārs Pētersons gluži pretēji - savas simpātijas sikspārņiem apliecina jau četrus gadu desmitus. Viņš ir Latvijas Sikspārņu Pētniecības biedrības valdes priekšsēdētājs, vairāk nekā 20 zinātnisku publikāciju autors, kopš 1980 gada piedalījies visos lielākajos sikspārņu izpētes, kā arī inventarizācijas un monitoringa projektos Latvijā un kā sertificēts sikspārņu eksperts sikspārņu sugu aizsardzībai veic ietekmes uz vidi novērtēšanu.

Pasaulē zināmas vairāk nekā 1100 sikspārņu sugas. 16 no tām mājo Latvijā, tās visas ir īpaši aizsargājamas, turklāt sastāda ceturto daļu no visām sastopamajām zīdītāju sugām.  Par savu mājvietu sikspārņi visbiežāk izvēlas senas muižu un baznīcu ēkas vai vecu koku dobumus, bet šovasar vispārsteidzošāko atklājumu sagādājis Ķemeru Nacionālais parks - veicot sikspārņu monitoringu, pētnieki tur uzgājuši līdz šim lielāko zināmo sikspārņu koloniju Latvijā – no kādas nelielas koka ēkas izlidojuši vairāk nekā 1000 šo neparasto lidojošo eksemplāru.

Starp citu - vēl kāda seno latviešu gudrība: Sikspārnis ķeras matos, tādēļ ar pliku galvu pa vakariem ārā nedrīkst iet.