Pamazām mūsu ikdienā, apstākļu spiestas, iesakņojas maskošanās tradīcijas, un dodoties ārā no mājām veicam maskošanās rituālu. Ziemassvētku noskaņās „Nākotnes pieturā” par cita veida maskošanos - kā vienu no svētku sastāvdaļām un no nemateriālā kultūras mantojuma savdabīgākajiem izpausmes veidiem. Maskošanās rituāli, masku gājieni un dejas sastopami daudzviet pasaulē un arī mēs neesam izņēmums. Maskošanās senatnē bija rituāls, kurš ne tikai nesa prieku un jautrību, bet arī svētību, pārticību un veiksmi. Kāda ir maskošanās filozofiskā būtība un jēga, kāpēc sendienās šie rituāli vispopulārākie bijuši tieši gada tumšajos mēnešos, kādu masku - dzērvi, kazu vai lāci vislabāk izvēlēties un kā rūpēties par šī kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu un nodošanu nākamajām paaudzēm - uz šiem jautājumiem atbildes sniegs „Nākotnes pieturas” viešņa - LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece Aīda Rancāne. Aīda ir Valsts pētījumu programmas “Letonika: pētījumi par vēsturi, valodu un kultūru” ietvaros izdotās grāmatas „Maskas un maskošanās Latvijā” autore. Šobrīd Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejā arī aplūkojama pētnieku Aīdas Rancānes un viņas dzīvesbiedra Andra Kapusta veidotā tradicionālo masku izstāde “Starp divām saulēm”.

Jāpiebilst, ka Aīda ir ne tikai teorētiķe, bet arī praktiķe - pati darbojas folkloras ansambļos „Grodi” un „Lata Donga”. Viņa ir ne tikai filozofijas maģistre, bet daudziem par pārsteigumu - Dr. biol., turklāt doktora disertācijas tēma bijusi par eksperimentālo medicīnu - onkoloģiju.