Skaistais un saulainais laiks ļauj ne tikai mums pašiem pievērsties gadalaikam atbilstošai un gaisīgākai garderobei. Jaunu un krāšņu ietērpu ieguvuši arī Rīgas parki – Arkādijs, Grīziņklans, Mežaparks, Ziemeļblāzas parks un citi. Vērmanes dārzu rotā apaļā dobe kā Suitu dižā sakta, Esplanādē virmo ziedošas tautisko brunču krāsas un raksti, arī citur mūs priecē puķu stādījumu latviskie simboli un motīvi. Iepazīt galvaspilsētas parkus varam ne vien, dodoties lēnā un nesteidzīgā pastaigā, bet arī  iegriežoties Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, kur 1. stāva izstāžu zālē var aplūkot izstādi “No Arkādijas līdz Marsam”. Šeit eksponēta Rīgas parku plānu kolekcija, kas atspoguļo dažādu agrāko laiku dārznieku un pilsētplānotāju raksturīgo rokrakstu, ļauj iepazīt parku lomu kā sabiedriski politisko pasākumu rīkošanas vietu, liek aizdomāties par zaļo zonu kā kultūras sastāvdaļu, kas prasa rūpes un vienlaikus pauž katras paaudzes pasaules redzējumu. Izstādē vērojamas arī liecības par protesta pret metro būvniecību mītiņu Arkādijas parkā, Vērmanes parka soliņu, kas ticis pārkrāsots gan praida, gan Latvijas karoga krāsās, izmaiņām Uzvaras parka ainavā no tā dibināšanas 20. gadsimta sākumā līdz „okupekļa” demontāžas brīdim.

„Nākotnes pieturā” pastaigā pa Rīgas parkiem devāmies kopā ar vienu no izstādes veidotāju komandas – vēsturnieku, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku, LU Vēstures un filozofijas fakultātes docentu, Dr. hist. Mārtiņu Mintauru. Savā zinātniskajā darbā Mārtiņš pievērsies arhitektūras mantojuma aizsardzības un tā vēstures Eiropā un Latvijā  pētījumiem, kas apkopoti monogrāfijā “Arhitektūras mantojuma aizsardzības vēsture Latvijā”. Viņa interešu lokā ir arī kultūras mantojuma teorija un izpratne par kultūras mantojumu, kas mainās līdzi laikmetam. Sērijas “Latvijas vēstures mīti un versijas” Mārtiņa Mintaura un Māra Zandera kopdarbs  - grāmata - „U. c. Ārpus kolektīvās atmiņas palikušie” – veltīta Latvijas 19. gadsimta un 20. gadsimta pirmās puses vēsturē un kultūrā maz pamanītām, bet nozīmīgām personībām, vēstures procesiem un epizodēm.

Mārtiņš Mintaurs par vēsturnieka misiju uzskata „būt par neērtu faktu aizgādni vai atgādinātāju, lai sabiedrība atcerētos to, par ko tā labprāt gribētu aizmirst”.