Ikoniska ir pasaka par Sūnu ciemu, kas sensenos laikos atradies dziļi Lielajā Mežā, un apzīmējums „Sūnu ciems” joprojām ir sinonīms netikumiem, kas plaukst un zeļ aizvien - slinkumam, nevīžībai un neizlēmībai. „Nākotnes pieturā” iztiksim bez metaforām un par sūnām runāsim tradicionālā izpratnē. Sūnaugi ir vieni no senākajiem mūsu planētas iedzīvotājiem, radušies pirms apmēram 400 miljoniem gadu, un to visvecākās fosilās atliekas atrastas devona nogulumu augšējos slāņos. Arī Latvijā sūnas bijušas starp pirmajiem augiem, kas mūsu teritoriju sākušas apdzīvot pēc ledāja atkāpšanās. Šobrīd Latvijā sastopamas ap 650 sūnu sugas, no kurām apmēram piektā daļa (129) iekļautas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Tās sūnas, kas atrodas uz dzīviem kokiem, to zariem un stumbra dēvē par epifītiem, uz trupošiem kokiem – par epiksiliem, uz akmeņiem - par epilītiem, bet uz augsnes - par epigeīdiem. Sūnaugus pēta botānikas nozare brioloģija, sūnu pētniekus sauc par briologiem. Sūnas uzskatāmas par būtisku un vērtīgu ekosistēmas sastāvdaļu, tās kalpo kā indikatoraugi, kas var liecināt par apkārtejās vides izmaiņāmun piesārņojumu un tām ir būtiska buferloma klimata pārmaiņu mazināšanā.

Pateicoties dabas aizsardzības projektiem un brioloģijas entuziastiem, pēdējos gados regulāri tiek atrastas aizvien jaunas Latvijā iepriekš nereģistrētas sūnu sugas. Pērn tapis jauns Latvijas sūnu taksonu saraksts, kura izstrādē piedalījusies arī „Nākotnes pieturas” viešņa, brioloģe, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava” pētniece Linda Gerra-Inohosa. Savā doktora disertācijā  viņa pētījusi sūnu sugu bagātību saistībā ar tādiem struktūrelementiem kā dzīvi koki un mirusī koksne mežos ar atšķirīgu apsaimniekošanas vēsturi un secinājusi, ka saimnieciskā darbība negatīvi ietekmē mirušās koksnes kvalitāti un apsaimniekotā meža ainava nenodrošina lielu sūnu sugu skaitu uz tās. Šobrīd mežzinātnes institūtā "Silava” aktuāli ir pētījumi par meža ceļiem kā daudzfunkcionālas ekosistēmas un bioloģiskā daudzveidības piemēriem.