Hinteirsferners, Mūlajokuls, Rasels, Okkjegidls, Mulajegidls, Eijabakajegidls, Irenebrēens, Ovatsmarkbrēens, Svīnafelsjokuls - šie nav mēles mežģi un runas treniņš, bet gan ledāju vārdi, savukārt kārtīgais fiziskais treniņš, lai tur nokļūtu, gan nepieciešams. Un, ja mūs kārtējo reizi sniegs pārsteidzis nesagatavotus, un, pēc meteorologu teiktā, ar visbagātīgāko sniega segu - 13 cm var lepoties Sigulda, tad ledāju pētniekiem jeb glaciologiem gan jābūt gataviem uz visu, jo, piemēram, Antarktīdā  98% teritorijas klāj sniegs un tā maksimālais biezums var būt pat 4,7 km.

„Nākotnes pieturas” viesis sākotnēji kā ekskursants devies uz Islandes ledājiem, tur tapis ledus savaldzināts un nu jau 10 gadu laikā veicis 10 ekspedīcijas gan Arktikā un Antarktikā, gan šovasar Eiropas Alpu ledājos. Pētījis, mērījis, savām acīm baudījis un kā viens no retajiem un pat pirmais ne tikai Latvijā, bet pat visā plašajā pasaulē klātienē pieredzējis tādas planētas vietas, kuras viņa kolēģi - zinātnieki no citām valstīm vērojuši un pētījuši vienīgi attālināti, datora ekrānā. „Nākotnes pieturā” tikāmies ar LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes asociēto profesoru, Dr.geol. Kristapu Lamsteru. Visu par ledājiem - to veidošanos, attīstību un raksturīgos procesus, ko pēta  zinātnes nozare – glacioloģija, Kristaps aprakstījis Nacionālās enciklopēdijas šķirklī „ledājs”, savukārt pētniecības projektā “Zemledāja un ledāja malas veidojumu un procesu salīdzinājums Skandināvijas ledus vairoga dienvidu sektora ārējā zonā un mūsdienu ledājos Grenlandē, Islandē un Antarktikā” iegūtie rezultāti apkopoti grāmatā „Mūsdienu ledāji”.

Ledāji ir ne tikai pagātnes liecinieki, kas sniedz informāciju par procesiem, kas notikuši sensenos laikos. To izpētei svarīga loma arī nākotnes modelēšanā un prognozēšanā, īpaši saistībā ar klimata pārmaiņām - Arktikas un Antarktikas ledāju kušana iespaido visas pasaules klimatu un ekosistēmas.