Sestdien Latvija rosījās Lielajā talkā - pucējot, tīrot, grābjot un lasot pudeles (gan stikla, gan plastmasas), maisiņus, papīrus, vecas riepas zeķes un kurpes un,nu jau droši vien arī aktualitāti - sejas maskas un gumijas cimdus – tātad visa veida atkritumus, kas nonāks talkas maisos un pēc tam dosies uz izgāztuvi. Kāds varētu būt tālākais atkritumu ceļš, kāpēc atkritumi nav tikai atkritumi, bet vērtīgs resurss un kāpēc tie ir jāpēta? - par to „Nākotnes pieturā” runājām ar LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes pētnieku, Dr.geog. Juri Burlakovu.

Lai planētai  nedraudētu  bojāeja noslīkstot savos saražotajos atkritumos, arvien lielāku lomu iegūst zinātniski - pētnieciski projekti  par inovatīvu atkritumu pārstrādi un idejas, kā piešķirt tiem jaunu dzīvi. Juris Burlakovs radis asprātīgu risinājumu dodoties talkā mūsu kaimiņiem – igauņiem, kā rezultātā Sāremā salā vecas izgāztuves vietā tapis slēpošanas kalns.

Šobrīd  viņa uzmanības centrā ir projekts „Inovatīva atkritumu stabilizācija - vides ietekmju mazināšana un resursu potenciāls aprites ekonomikā” (Nr.1.1.1.2/VIAA/3/19/531). Tā ietvaros tiek vākti dati par Baltijas valstu izgāztuvēs esošo materiālu, kā arī plānots sniegt zinātniski - ekonomiski izvērtētus ieteikumus inovatīvai atkritumu apsaimniekošanai.