Eksotikas, nepieradinātās dabas un ainavu mīļotājiem īpaši vilinošs galamērķis varētu būt Arktiskais Svalbāras arhipelāgs Norvēģijā un tā lielākā sala Špicbergena. Elpu aizraujoši skati ar ledājiem, ledus alām un fjordiem; polārlāči, ziemeļbrieži, polārlapsas, roņi un vaļi - tā ir salas ikdiena. Runā, ka polārlāču Svalbārā esot vairāk nekā cilvēku - kopā ar kaimiņos esošo Franca Jozefa salu ap 3000, kamēr iedzīvotāju  aptuveni tikai divi tūkstoši! Tāpēc salas viesiem, dodoties ārpus pilsētas, pašaizsardzības nolūkos jānodrošinās ar ieroci. Taču ne jau romantiku vai nervus kutinošus piedzīvojumus augusta sākumā uz dienvidpola ledājiem devās meklēt latviešu zinātnieku - ģeologu un ķīmiķu ekspedīcija. Tās mērķis bija pētīt tās ledājus un pieledāja vidi, pulsējošo ledāju uzvedību, arī ievākt paraugus, lai analizētu plaša diapazona noturīgo organisko piesārņotāju (NOP) klātbūtni.

Četru drošsirdīgo vīru komandas sastāvā bija arī Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta "Bior" pētnieks, ķīmijas doktorants Ingus Pērkons. Viņam šī bija pirmā arktiskā ekspedīcija, jo ikdiena aizrit ne tik ekstrēmos apstākļos – BIOR laboratorijā. Pēdējā laikā Ingus uzmanības lokā bijuši pētījumi par biofarmaceitisko savienojumu apriti dabā un apkārtējā vidē un tās izpētes mehānismiem.

Savukārt par saviem hobijiem jaunais zinātnieks sauc „ķīmijas plašo pasauli, kino un ekrānus, austrumu cīņas, atpūtu pie dabas, muļķīgus romānus un ripošanu pa ielām.”