Ja jums šķiet, ka sarežģīta ir augstākā matemātika, cietvielu fizika vai polimēru ķīmija, tad varam ieteikt ielūkoties mākslas kritiķu rakstos - pārpilnos ar virtuozām metaforām, slēptiem rēbusiem, domu labirintiem, sintaktiskām konstrukcijām, pārsteidzošiem vispārinājumiem, filozofiskām teorijām un smadzeņu mežģiem, un jums taps skaidrs, ka mākslas kritika ierindojama vienā plauktā ar augsto zinātni un kritiķiem piešķirams zinātnieka tituls. „Nākotnes pieturā” kritiķu kopienu pārstāv Latvijas Laikmetīgās mākslas centra pētniece, mākslas zinātniece, izstāžu kuratore, projektu koordinatore un neatkarīgā kritiķe Ieva Astahovska. Viņa ir nesen Latvijas Laikmetīgās mākslas centra paspārnē izdotā rakstu krājuma “Dekoloniālās ekoloģijas” sastādītāja, redaktore un arī viena no autorēm.

Koloniālisms ir kādas nācijas suverenitātes paplašināšana ārpus savas teritorijas un politiskas kontroles ieviešana šajā teritorijā, tādējādi izmantojot kolonizētās teritorijas resursus, darbaspēku un iegūstot dažādus citus labumus un priekšrocības. Nereti kolonisti pakļautajai nācijai uzspiež savu valodu, kultūru, sociālās sistēmas atribūtus, morāli, ideoloģiju, reliģiju. „Dekoloniālās ekoloģijas”,  liek aizdomāties, ka arī Latvija bijusi kolonija un, runājot par padomju laiku kā koloniālu laiku, aicina apzināt koloniālās pagātnes sekas. Jēdziens "dekoloniālais" nozīmē atbrīvošanos no pagātnes mantojuma. Krājumā aplūkotas cilvēka un apkārtējās vides attiecības, akcentējot tādas tēmas kā (post)padomju mantojums, pieredze, atmiņa, tehnoloģiju un industriju ietekmētās ainavas un alternatīvas stratēģijas vides krīzes un klimata pārmaiņu mesto izaicinājumu pārvarēšanai un tiek meklētas atbildes uz jautājumu – kā atskatīšanās pagātnē var palīdzēt izprast šodienas politiskās un ekoloģiskās krīzes un ietekmēt centienus tās risināt.  Rakstu krājums turpina pirms pāris gadiem notikušās izstādes “Dekoloniālās ekoloģijas. Saprast postkoloniālo pēc sociālisma” radošajos pētījumus. Gan šī, gan citas izstādes ,piemēram, „Vizionārās struktūras. No Johansona līdz Johansonam” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, „Mūsu metamorfās nākotnes. Dizains, tehniskā estētika un eksperimentālā arhitektūra PSRS. 20. gs. 60. - 80. gadi” Lietuvas Nacionālās mākslas galerijā Viļņā, „Paralēlās hronoloģijas. Austrumeiropas izstāžu nezināmā vēsture” un „Kinētikas arheoloģija” Rīgas mākslas telpā ir Ievas Astahovskas kuratores radošajā portfolio. Zinātnieces pētnieciskās intereses saistās ar laikmetīgās mākslas teoriju un kritiku. Savukārt kā mācībspēks viņa darbojusies Latvijas Kultūras akadēmijā, Latvijas Mākslas akadēmijā, LU Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultātē, Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja Stilu skolā, Liepājas Universitātes HMZF un Latvijas Kultūras koledžā.