Savienojot grieķu vārdus „phōs”, kas nozīmē gaisma, ar „graphein”, ko varam tulkot kā rakstīt vai zīmēt, iegūstam jēdzienu „fotogrāfija”, ar ko saprotam tehnoloģisku attēlu iegūšanu, kurā atstarotos gaismas starus apkopo un fokusē uz gaismjutīgu materiālu, piemēram, uz fotofilmu vai uz elektrisko sensoru. Mūsdienās, lai uzņemtu foto, pilnīgi pietiek ar mobilo telefonu, savukārt pirmā primitīvā fotoaparāta pirmsākumi meklējami senatnē, kad attēlus mācēja iegūt ar „camera obscura” jeb tumšās telpas palīdzību, kurā gaismas stari, kas gāja caur nelielu caurumu tumšā telpā, veidoja ārpusē esošā apgrieztu attēlu. Šādu ierīci 11. gadsimtā esot izgudrojuši arābi, bet 15. gadsimtā ar attēlu projicēšanu obskura kamerā esot nodarbojies pat leģendārās Monas Lizas radītājs Leonardo da Vinči. Par fotografēšanas tehniku daudzmaz tradicionālā izpratnē varam runāt kopš 19. gadsimta pirmās puses. Turklāt varam būt lepni, ka Latvija šajā jomā soļoja kopsolī ar visu pasauli, tika atvērti pirmie fotosaloni, un portretu gleznošanas un pozēšanas māksliniekiem vietā stājās daudz ātrāks un modernāks veids - fotogrāfija.

„Nākotnes pieturā” foto albumos, salonos, darbnīcās, arhīvos un vēsturē ielūkojāmies kopā ar vizuālās kultūras pētnieci un Rīgas Stradiņa universitātes docētāju Baibu Teteri. Viņas interešu lokā bijusi gan modes un smalko aprindu atspoguļojums fotogrāfijā, gan fotodarbnīcu  un Medicīnas vēstures muzeja kolekcijas, gan fotogrāfija zinātnē un agrīna antropoliģiskā fotogrāfija. Bijusi Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītāja un izstāžu kuratore, fotogrāfijas vēsturi studējusi Vācijā un Lielbritānijā, bet šīs vasaras nogali pavadījusi radošo autoru rezidencē Kuldīgas novada Rudbāržos, kur pētījusi vietējo iedzīvotāju audiovizuālos arhīvus. Šobrīd Rudbāržu bibliotēkā aplūkojama rezidences “Piezīmes uz malām” laikā tapusī fotogrāfiju kolekcijas “Rudbāržu pils trepes” izstāde.