Ja runājam par rotām un rotāšanos, tad tām visos laikos pievērsta sabiedrības uzmanība - sākot ar uz pasaules sarkanajiem paklājiem kinozvaigžņu demonstrētajiem miljonus vērtajiem pašu īpašumā esošajiem vai aizlienētajiem briljantiem un beidzot ar Velsas princeses atļaušanos greznoties ar saviem iecienītajiem 2 eiro vērtajiem auskariem. Dažādos pasaules ceļos izklīdušo patriotisko latviešu pazīšanās zīme - Nameja gredzens, iespējams, radies vēl krietni pirms zemgaļu valdnieka Nameja dzimšanas, turklāt pastāv varbūtība , ka šādi savīti gredzeni bijuši izplatīti arī Lietuvā un Skandināvijā. Rotas var kalpot gan skaistumam, gan  tiem, kas tam tic - aizsardzībai, tādēļ par latviskajiem simboliem, kas mūs sargā un ar kuriem rotāt rotas, tiek uzskatīti Māras, Laimas, Saules, Dieva vai Ūsiņa zīme, Jumis, Zalktis un Pērkona jeb Uguns krusts.

„Nākotnes pieturas” viešņa, arheoloģe un mākslas zinātniece, Dr. art.  Baiba Vaska ir viena no atzītākajām seno rotu un ornamenta speciālistēm Latvijā. Viņas iepriekšējās akadēmiskās monogrāfijas “Rotas un ornaments Latvijā no bronzas laikmeta līdz 13. gs.” un “Rotas un ornaments Latvijā no 13. gs. līdz 18. gs. vidum” jau kļuvušas par bibliogrāfisku retumu. Tikko savus atvēršanas svētkus piedzīvojis pētījums par rotām, ornamentu un to attīstību gandrīz 3000 gadu ilgā periodā - no bronzas laikmeta līdz pat 18. gadsimtam - jaunākā Baibas Vaskas grāmata “Senās rotas un ornaments Latvijā”.

Rotas ir spilgta mūsu kultūras liecība, kas ataino sava laika estētiskos priekšstatus un amatniecības līmeni, raksturo kultūru un tās tradīcijas, kā arī liecina par sakaru virzieniem, tirdzniecību un kultūras apmaiņu. Ornaments ir arī būtiska nacionālās kultūras daļa. 19. gs. otrajā pusē sākoties nacionālajai atmodai, ģeometriskais ornaments kļuva par latviskuma vizuālu asociāciju. Baibas Vaskas pētījumā hronoloģiskā secībā  atspoguļoti arī citiem laikposmiem un Latvijas teritorijā dzīvojošo sentautu un etnisko grupu – kuršu, zemgaļu, latgaļu, lībiešu, vendu un skandināvu raksturīgie rotu un ornamenta stili, paplašinot mūsu kopējo priekšstatu par to, kas savulaik ir bijis piederīgs vietējai tradīcijai jeb uzskatāms par “latvisku”. Izrādās, ka senajiem latviešiem tīri labi patikušas  arī vijīgās arabesku stīgas, svešzemju putnu, piemēram, papagaiļu un eksotisku augu – akanta un olīvkoka motīvi.