Aigars Lielbārdis: Latviešu buramvārdi. Teksti, tradīcijas, konteksti.

Ja dzirdam par burvjiem, šamaņiem, orākuliem, vārdotājiem, zīlniekiem, dziedniekiem, ezotēriķiem un raganām – tad tas pirmajā mirklī šķiet  kaut kas kaut kas pārdabisks un katrā ziņā antizinātnisks. Ticēt vai neticēt vārdu un rituālu maģijai – tas ir katra paša ziņā, tomēr arī buramvārdi ir daļa no mūsu senču tradīcijām, kultūrpieredzes un nemateriālā kultūras mantojuma.

Latvijas folkloras krātuvē ir vairāk nekā 56 tūkstoši buramvārdu teksta vienību, un  krājumu veido galvenokārt pagājušā gs. 20. – 30. gados iesūtītie folkloras materiāli. Buramvārdu pētniecībai Latvijā ir sena vēsture, tā sākusies jau 19.gs., un tai pamatus savulaik licis folklorists, jaunlatvietis, publicists, dzejnieks un tulkotājs Fricis Brīvzemnieks, pagājušajā gadsimtā darbu ar buramvārdu kartotēku turpināja folklorists, filologs un literāts Kārlis Straubergs. Savukārt pavisam nesen klajā nākusi  monogrāfija “Latviešu buramvārdi. Teksti, tradīcijas, konteksti”. „Nākotnes pieturā” viesojās tās autors, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieks, kura uzmanības lokā buramvārdi ir jau padsmit gadus - Dr. philol. Aigars Lielbārdis. Pētījuma centrā ir latviešu buramvārdi, vārdošanas un dziedināšanas tradīcijas un šo tekstu un tradīciju veidojošie un ietekmējošie dažādie konteksti. Buramvārdi ir rakstītas un verbālas formulas, tekstu kopas, kurām tiek piedēvēts neparasts, pārdabisks spēks kāda mērķa sasniegšanā (dziedināt, kaitēt, izlūgties, saistīt), ietekmēt dabas un sociālas parādības, savstarpējas attiecības, panākt labvēlīgu rezultātu utt.  Latviešu tradīcijās buršanās izmantota lielākoties dziedniecībā.

Vēl viena būtiska Aigara Lielbārža pētījumu joma, kas savulaik zinātnisko ekspedīciju rezultātā atspoguļota publikācijās un dokumentālajās filmās, ir latviešu izceļotāju ciemi Sibīrijā un Baltkrievijā, to iedzīvotāju dzīvesstāsti, valodas un tradicionālās kultūras pēctecība un saglabāšana.