Laikam mums, latviešiem, koki ir kas vairāk par parastu augu, jo dzīvojam tik zaļā zemē. Arī man ir īpaša egle, priede, bērnībā pie mājas augošā bumbiere. Bet šoreiz stāsts būs par kādu ābeli.

Bērnībā, kad saņēmu Ziemassvētku paciņu, tajā bija ielikti sīpoliņi. Kad atvēra paciņu, ābolu smarža piepildīja visu telpu. Mūsu dārzā šādu ābolu nebija, kaut tēvs bija iestādījis dažādu šķirņu ābeles. Kad dzīve aizveda uz Zemgali, jaunās mājas sagaidīja ar iepriekšējo saimnieku stādītajām ābelēm. Pie mājas kuploja Sīpoliņu ābele. Bija prieks, ka varu ielikt šos ābolus savu bērnu Ziemassvētku paciņās. Pa šiem vairāk nekā 30 gadiem ābele devusi patvērumu no saules gan pašiem, gan talciniekiem un viesiem. Zem koka zariem ratiņos, putnu un vēja dziesmās klausoties, gulējusi mazmeitiņa. Bet laika zobs ābeli nav saudzējis. Tās augums ir sagumis, stumbrs ir iztrupējis, un tikai kārtīgs spieķis ļauj noturēties. Domāju - kur ābele ņem tik daudz spēka vēl joprojām ziedēt un rudenī dāvāt augļus? Varbūt tas ir spīts, varbūt stipro sakņu spēks, varbūt mīlestība? Bet, visticamāk, viss kopā.