XXI Dziesmu svētki (1993)

Savā saviļņojumā unikālie XX Vispārējie dziesmu un deju svētki, šķiet, paliks vēsturē kā grandiozākais vispasaules mūziku mīlošo latviešu kopāsanākšana. Jau pēc 3 gadiem sasauktais nākamais salidojums 1993. gadā spēja sapulcēt vairs tikai 13 000 dziedātāju, kas daļēji skaidrojams ar jaunajiem ekonomiskajiem apstākļiem, kur padomju rubļus nomainīja Latvijas rubļi jeb tā sauktie „repšiki” un tiem sekoja lati. Daudzviet gan bija iespējams norēķināties dolāros, kurus sev līdzi veda ārzemju latvieši. Viņu pulks gan dziedātāju, gan skatītāju rindās tomēr bija jūtami sarucis – trimdinieku dejotāju un dziedātāju skaits sasniedza tikai 7 simtus pretēji iepriekšējo svētku astoņarpus simtiem. Taču nebija sarāvies svētku pasākumu apjoms. Gluži pretēji – Rīgas Latviešu biedrības namā tika sarīkotas Novadu dienas, ko pavadīja Latvijas un ārzemju latviešu kultūras darbinieku konference, un beidzot Daugavmalā atkal norībēja skaļa svētku dalībnieku balle.

Tuvojoties pirmās Latvijas brīvvalsts laika tradīcijai, XX dziesmu svētku laiks tika tuvināts Jāņiem – Rīga dimdēja no 29. jūnija līdz 4. jūlijam. Šoreiz dziesmu kara dalībniekus vērtēja jau starptautiska žūrija ar pārstāvjiem no Norvēģijas, Somijas, Lietuvas un Igaunijas. Lai pasākums neiestieptos garumā, vērtētāji ar Imantu Kokaru priekšsēdētāja amatā noklausījās 7 vīru, 7 sieviešu, 20 jauktos un 6 kamerkorus, vērtējot priekšnesumu punktu sistēmā. Uzvaras laurus plūca kamerkoris „Muklājs”, vīru koris „Gaudeamus” sieviešu koris „Ausma” jauktais koris „Sonore”, no kura tikai par dažiem punktiem togad atpalika Māra Sirmā Rīgas 1. vidusskolas koris „Kamēr…”, un tā bija pirmā reize, kad skolēnu koris iekļuva dziesmu kara finālā.

Togad Māris Sirmais vēl nekāpa virsdiriģenta tribīnē, toties to pirmoreiz darīja Viesturs Gailis, Jēkabs Ozoliņš, Roberts Vanags un Eduards Grāvītis, kuplinot gandrīz divus desmitus lielo kopkora vadoņu pulku. Dziedātāji savas balsis saliedēja 2 koncertos, no kuriem pirmais 3. jūlijā tika atklāts ar Valsts himnu un arhibīskapa Jāņa Vanaga uzrunu, kam sekoja Lūcijas Garūtas lūgšana „Mūsu Tēvs debesīs”. Skaidrs, ka padomju gadi bija aiz muguras, un Mežaparkā skanēja tikai un vienīgi dziesmas dzimtajā valodā. Repertuāru veidoja skaņdarbi no vairākiem gadudesmitiem, kas atspoguļoja svētku vēsturi, sākot ar klasiķu devumu un neaizmirstot arī par Valtera Kaminska „Dziesmai šodien liela diena”.

Daži senāki un arī trimdas autoru skaņdarbi dziesmu svētkos izskanēja pirmoreiz, tostarp apvienotais vīru koris lielā pacilātībā nodziedāja Straumes Jāņa dziesmu „Pie Baltijas jūras”, un viss kopkoris pirmoreiz skandēja Helmera Pavasara dziesmu „Vasarai” un 1941. gada 14. jūnijā izsūtītā Alfrēda Feila radīto tautasdziesmas apdari „Div’ pļaviņas es nopļāvu”. Kopumā XXI dziesmu svētki zīmīgi ar samērā kuplu pirmatskaņojumu klāstu. To vidū bija arī Pētera Plakida, Jura Vaivoda, Artūra Salaka, Ilzes Arnes jaundarbi, kā arī Raimonda Paula dziesma Pacel galvu, baltā māt” un Mārtiņa Brauna veltījums Andra Slapiņa piemiņai „In memoriam, Latvija”.

Īpašā piemiņas koncertā tika godināta Jāzepa Vītola daiļrade, izskanēja arī latviešu simfoniskās mūzikas un pūtēju orķestru koncerts, un dziesmu svētku koncertus pieskandināja ne tikai kori, bet arī orķestris Rīga un tautas instrumentu ansambļi un etnogrāfiskās folkloras kopas. Un jau rīt, šajā pašā laikā, stāsts par pēdējiem dziesmu svētkiem 20. gadsimtā, XXII pēc skaita…

Raidījumu cikls top sadarbībā ar Latvijas Nacionālo kultūras centru