Tāpat kā dzejā un dziesmās, arī mūsu rakstniecībā latviešu dziesmu svētku tradīcijas fenomens ir bijis iedvesmas avots autoriem, bet šoreiz paraudzīsimies, kā svētku vēsture atainota grāmatās un pētījumos. Jau I Vispārīgajiem latviešu dziedāšanas svētkiem 1873. gadā tika veltīts atsevišķs izdevums, 55 lappušu bieza grāmata, par kuru bija parūpējusies Rīgas latviešu biedrība.

Svētku rīcības komitejas par informatīviem izdevumiem gādāja arī turpmāk, un jo lielā tirāžā šie dziesmu svētku ceļveži jeb, kā toreiz teica – „vadoņi” tika izdoti pirmās Latvijas brīvvalsts laikā. Tajos apkopoja ziņas par dalībniekiem, diriģentiem, komponistiem, publicēja koncertu programmas, svētku norises apcerējumus, dažādu speciālistu viedokļus un atsauksmes.

1928. gadā izdots pirmajiem sešiem dziesmu svētkiem veltīts almanahs, un zināms lappušu skaits dziesmu svētkiem tika atvēlēts arī pirmajā pasaules un Latvijas mūzikas vēstures izdevumā, ko Jāzepa Vītola redakcijā 30. gados atsevišķu burtnīcu veidolā klajā laida izdevniecība „Grāmatu Draugs”. Taču par pirmo fundamentālo, patiesi izsmeļošo un ārkārtīgi vērtīgo dziesmu svētku vēstures pētījumu kļuva mūzikas vēsturnieka, komponista un pedagoga Valentīna Bērzkalna grāmata „Latviešu dziesmu svētku vēsture”. Tā tapa trimdā, Amerikā, aptverot laiku no 1864. līdz 1940. gadam, proti, pirmos divus svētku vēstures periodus, par kuriem tika vāktas liecības, jāsaka, no visas pasaules, kur vien mita latvieši.

Būtībā šis apjomīgais, 560 lappušu biezais darbs var kalpot par latviešu mūzikas vēstures grāmatu, kurā vienkopus analizēti vēstures un mūzikas notikumi, publicēti svētku norišu pārskati, veidotas novadu koru kartes. Bērzkalns tolaik apkopoja visus pieejamos preses materiālus, un pie šī darba viņš pavadījis apmēram 10 gadus. Turpinādams sekot līdzi dziesmu svētkiem jau trimdas latviešu aprindās, 1968. gadā Bērzkalns izdeva nākamo vairāk nekā 400 lappušu biezo pētījumu „Latviešu dziesmu svētki trimdā”. Par savu monumentālo un tiešām apbrīnojami detalizēto latviešu dziesmu svētku vēstures grāmatu skaņradis Valentīns Bērzkalns tika godināts ar Kultūras fonda balvu, taču atskaņas par viņa darbu, nemaz jau nerunājot par pašu grāmatu, līdz Latvijai tā arī nenonāca.

Šeit lasītājiem un dziesmu svētku entuziastiem nācās apmierināties ar kordiriģenta un pedagoga Klementa Mediņa sarakstīto monogrāfiju par dziesmu svētkiem, kas 15 tūkstoš eksemplāru tirāžā tika izdota 1956. gadā. Arī tās 204 lappusēs tika apkopots iepriekš periodikā izkaisītais faktu materiāls, un pagājušā gadsimta pētījumu vidū minama arī 1990. gadā izdota Ilmas Grauzdiņas un Oļģerta Grāvīša grāmata „Dziesmu svētki Latvijā. Norise. Skaitļi. Fakti.” Uz tās bāzes tapa Dziesmu svētku mazā enciklopēdija (2004), un grāmatas redaktore, profesore, muzikoloģe Ilma Grauzdiņa noteikti bija aktīvākā dziesmu svētku vēstures pētniece Latvijā. Enciklopēdijā tika sniegts būtisks un lakonisks faktu materiāls ne tikai par pašu svētku norisi un hronoloģiju, bet arī svētku simboliem, tradīcijām, komponistiem, diriģentiem, taču nu jau arī šis izdevums novecojis, kamēr ar jaunām svētku enciklopēdijām izdevēji nesteidzas.

Toties pēdējos gados regulāri top dažādu institūciju zinātniskie darbi saistībā ar dziesmu svētku fenomenu, piemēram, Baltijas studiju centrs 2002. gadā prezentēja pētījumu „Dziesmu svētki mainīgā sociālajā vidē”, kurā analizēti dažādi dziesmu svētku kā sociāla fenomena aspekti, tostarp masu kultūras ietekme, kas ar katru gadu izpaužas arvien vairāk. Ne velti sociālo zinātņu doktors Jānis Daugavietis norādījis uz svētku olimpiadiazāciju, to pamatojot ar vairākām pazīmēm, kas mūsdienu Latvijas Dziesmu svētkus ļauj pielīdzināt modernajām olimpiādēm. Tās raksturo krāšņs dalībnieku gājiens, grandiozi lieluzvedumi, politiskas ceremonijas, profesionāļu un valstu cīkstēšanās. Tikmēr nākamo svētku rīkotājus noteikti varētu interesēt Latvijas kultūras akadēmijas pētījums par Baltijas valstu dziesmu svētkiem, kura pamatā bijusi iedzīvotāju aptauja. Konstatēts, ka tieši Latvijā iedzīvotāju aktīva iesaiste Dziesmu un deju svētku tradīcijā ir vislielākā – 38% un vairāk nekā pusei kāds no ģimenes locekļiem ir piedalījies vai piedalās svētkos.

Runājot par ne tik zinātniskiem darbiem, šais gados izdota virkne grāmatu, atainojot dziesmu svētku norisi lielākoties fotogrāfijās un personiskos stāstos, to vidū minams fotogrāfa Jura Krieviņa darbu albums „Mani dziesmu svētki” 1998. gadā, arī 2015. gada grāmata par latviešu dziesmu svētkiem ārzemēs „Dziesma. Svētki. Dzīve. Stāsti”. Bilžu netrūka arī 2008. gadā izdotajā Ilmas Grauzdiņas grāmata „Izredzētie”, kas bija veltīta Dziesmu svētku apvienotā kora diriģentiem, savukārt par dziesmu svētku rītausmu vēsta Ingunas Baueres jaunākais romāns „Palieku tev uzticams. Juris Neikens”, kas veltīts mūsu dziesmu jeb dziedāšanas svētku idejas autoram. Cik dzirdēts, grāmatu par Terēziju Broku raksta Anna Rancāne, brāļu Kokaru gaitas jau atainotas Laimas Muktupāvelas romānā, un atliek tikai pabrīnīties, ka dziesmu svētku gaisotne nav iedvesmojusi latviešu kinematogrāfistus kādas aizraujošas filmas, iespējams, komēdijas radīšanai, jo tur jau nu klājas ne sliktāk kā Silmačos, kuru slavenās skroderdienas neiziet no modes vairāk nekā 100 gadu garumā. Bet rīt gan liksim punktu latviešu dziesmu svētku vēstures izpētei Latvijas radio 2 viļņos…

Raidījumu cikls top sadarbībā ar Latvijas Nacionālo kultūras centru

Attēlā: Muzikologa Valentīna Bērzkalna dziesmu svētkiem veltītās grāmatas vāks. Izdevums pieejams LNB.