Un tā – ir nodibināta Rīgas latviešu biedrība, kas uzņemas rīkošanas rūpes, dziesmas koristiem sacerējis Baumaņu kārlis, un Jānis un Dāvids Cimzes. Taču, ja pašlaik Vispārējo dziesmu un deju svētku sagatavošanai ir olimpiskais cikls – kā vieni svētki beidzas, jau tiek domāts par nākamajiem, tad Pirmie vispārējie dziesmu jeb kā toreiz teica – dziedāšanas svētki bija unikāli arī sagatavošanas ziņā.

Notis tika izsūtītas tikai marta sākumā. Pēc smagiem dienas darbiem dziedātāji pulcējās kopā, lai mācītos uzdotās dziesmas, tam bija atvēlēti nedaudzi mēneši, un šis laiks kļuva par īstu tautas biedrošanos, jo kori savstarpēji sazinājās, apvaicājās par sagatavošanās sekmēm, deva padomus cits citam, pamudināja un atbalstīja.

Daži, kas pašu draudzēs nevarēja sastādīt kori, gāja garu ceļu, lai varētu dziedāt kaimiņu korī, bet vēl citi iemācījās savu balsi patstāvīgi un jau Rīgā pievienojās kopējam dziedātāju pulkam. Tika apspriesti arī ceļi, pa kuriem braukt, kad un kur satikties, ko ņem līdzi un kāda būs iztika ceļā? Meitas posās savās labākajās drānās, bet nokļūt uz Rīgu nebija tik viegli. Tukuma virzienā neviena dzelzceļa nebija, nesen bija izbūvēts posms uz Daugavpili,  Tad nu tika jūgti brašākie zirgi, dziedātāji sēdās ratos un pa ceļam vēl mācījās dziedāt. Ceļa malās netrūka krogu, un, kad rati piestāja, atpūtināt zirgus, diriģents sauca kopā dziedātājus uz mēģinājumu.

No mūsdienu skatu punkta 1873. gada jūnijā sabrauca necik daudz dziedātāju – nedaudz vairāk par tūkstoti, kas apmetās Vingrotāju zālē, kur bija sanests siens naktsguļai. Taču ļaudis tolaik nebija izvēlīgi, un šīs dienas – no 26. līdz 28. jūnijam izvērtās par latvju tautas svētkiem, piedaloties 43 dziedāšanas biedrībām, kuru vidū bija pieci Rīgas kori. Pirmajā dienā notika dalībnieku svētku gājiens no Rīgas latviešu biedrības nama uz Ķeizardārzu, tagadējo Viesturdārzu, nākamajā skanēja garīgās mūzikas koncerts Rīgas Domā, trešajā dienā – laicīgas mūzikas programma Ķeizardārzā, un turpat ceturtajā dienā risinājās Dziesmu karš. Kopkora virsdirģenti bija Jānis Bētiņš un Indriķis Zīle, repertuārā – 25 dziesmas, no kurām puse bija latviešu autoru sacerējumi, pirmatskaņojumu vidū arī Jāņa Cimzes tautasdziesmu apdares „Rīga dimd” un „Nu ar Dievu, Vidzemīte”, kā arī Dāvida Cimzes apdares „Kas tie tādi, kas dziedāja” un „Maza biju, neredzēju”.

Šais svētkos Baltijas skolotāju semināra audzēkņu priekšnesumā pirmoreiz izskanēja arī Baumaņu Kārļa himna „Dievs, svētī Latviju”, ko klausītāju uzņēma ar lielu sajūsmu un gavilēm. Šī bija pirmā reize, kad tik skaļi un vienoti tika apliecināts latviešu tautas spēks un vienotība, dziedāšanas svētki kļuva par pirmo lielāko notikumu mūsu kultūras dzīvē ar tik lielu sabiedrisko nozīmi. Interesanti ka Jānis Cimze sava krājuma „Dziesmu rota” latviešu tautasdziesmu burtnīcas nosauca par „Lauku puķēm”, kamēr cittautu, lielākoties vācu autoru dziesmu harmonizējumiem veltīja apzīmējumu „Dārza puķes”, it kā izceldams no dižciltību. Tomēr tieši Cimzem pieder vislielākie nopelni daudzbalsīgas dziedāšanas veicināšanā un ceļot godā mūsu – latviešu tautasdziesmu, kas pilnā balsī izskanēja Pirmajos vispārējos dziesmu svētkos. Klausītāju vidū saskaitīti 20 tūkstoši, kuru vidū noteikti arī bija gājiena vērotāji…

Raidījums top sadarbībā ar Nacionālo kultūras centru