Pagājušā gadsimta 80. gadu nogale Latvijas vēsturē ierakstīta kā tautas Atmodas un dziesmotās revolūcijas laiks, kur kopīga dziedāšana izvērtās par ļoti skaistu tautas vienotības zīmi. Tā simbolizēja arī to lielo lomu, kāda allaž piemitusi Vispārējiem dziesmu svētkiem, lai pie kādām varām un kādos laikos tie arī notiktu. Arī padomju laika dziesmu svētkiem bija raksturīga īpaša nacionālās pašapziņas aura, kopīgās dziesmās vienojoties tūkstošiem tautas balsu, ko papildināja mūziķu un dejotāji tūkstoši, vismaz tādējādi svinot latviskās pašapziņas augšāmcelšanos.

Laikā no 1948. līdz 1985. gadam zem sirpja un āmura zīmes noritēja veseli 10 Padomju Latvijas dziesmu un deju svētki, kuru laikā būtiskākā pārmaiņa bija jaunā laika skaitīšana. To periodizācija tika uzsākta ar ciparu „I”, svītrojot no tautas atmiņas visu, kas noticis pirms padomju varas dibināšanas. Tāpat svētku norise no pirmsjāņu laika tika pārcelta uz jūlija vidu, dziedāšanai pievienojās arī deju svētki, pūtēju orķestru muzicēšana, dažādu žanru pašdarbnieku priekšnesumi, sākotnēji – bērnu koru priekšnesumi, vēlāk cittautu koncerti, saraibinot iepriekš monolīto nacionālo muzikālo daļu.

Protams, šajā procesā bija gan ieguvumi, gan zaudējumi. Padomju laikā mākslinieciskās pašdarbības, līdz ar to koru kustības vadību un finansējumu viennozīmīgi uzņēmās valsts. Amatiermākslas stimulēšana bija viena no padomju ideoloģijas sastāvdaļām, līdz ar to pēc 2. pasaules kara samērā īsā laikā tika atjaunota koru kustība, kas turpmāk gadu no gada attīstījās arvien masveidīgāk. Līdzās skaitliskajai izaugsmei, auga arī koru muzikālais līmenis, vairojās talantīgu diriģentu skaits, pateicoties konservatorijā izveidotajām kordiriģentu un mūzikas pedagogu nodaļām. Radās Tautas koru goda nosaukums, nodalot augstāka ranga korus, lai pārējiem netiktu uzstādītas pārmērīgas prasības repertuāra ziņā.

No otras puses, atkal jau tieši repertuārs kļuva par klupšanas akmeni dziesmu svētku norisē, jo jaunradītās dziesmas nereti tika veltītas Ļeņinam, partijai, uzvarai pār fašismu, padomju dzimtenei, kas tuvināja šos sacerējumus vēstures mēslainei. Tikmēr gadu no gada svētkos atkārtojās vienas un tās pašas koristu un publikas iemīļotās, viegli izdziedamās un sirdij tuvās latviešu klasiķu dziesmas, radot sajūtu, ka notiek mīņāšanās uz vietas un dziesmu svētkiem tuvojas izsīkums.

Ne reizi vien izskanējusi doma, ka tieši tautasdziesmai jāveido to repertuāra pamats, un padomju gados šī tradīcija patiesi netika lauzta. Skanēja gan senākas, gan jaunradītas tautasdziesmu apdares, godam tika atzīmēta dziesmu svētku simtgade, tomēr nacionālā pašapziņa šajos Vislatvijas koru salidojumos allaž tika slāpēta ar skaļiem padomju lozungiem un svētku veltījumu tiem vai citiem okupantu svinamajiem datumiem. Starp citu, dziesmu svētku programma no 1948. līdz 1985. gadam tika pieteikta divās – krievu un latviešu valodā, tāpat kā koncertu repertuārs tika veidots daudzvalodīgs, līdzīgi kā tais tālajās dienās, kad latviešiem vēl nebija savas valsts. 1990. gada 4. maija deklarācija visu nolika savās vietās, un lielais atjaunotnes prieks turpinājās arī tā gada XX Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos, par kuriem stāstīšu nākamnedēļ…

Raidījumu cikls top sadarbībā ar Latvijas Nacionālo kultūras centru

Attēls no žurnāla "Zvaigzne": dziesmusvētku estrāde 1950. gadā pirms pārcelšanās uz Mežaparku.