Šovakar stāstīšu par Ziemassvētku kartītēm. Par spīti moderno tehnoloģiju uzvaras gājienam arī 21. gadsimtā nav zudusi sirsnīgā  tradīcija ar roku rakstīt un pa pastu nosūtīt saviem mīļajiem  personiskus  Ziemassvētku sveicienus. Tas  ir process, kura laikā mēs domājam par saviem mīļajiem – konkrētiem cilvēkam, izvēlamies vai paši gatavojam apsveikuma kartītes, piemeklējam pantiņus un vēlējumu vārdus. Visu sarūpēto liekam piemērotā aploksnē, pielīmējam pastmarku un ar roku rakstām adresi, tad atliek tikai ar labām domām doties pastkastītes meklējumos. Protams, daudz vienkāršāk ir nosūtīt īsziņu uzreiz visiem radiem, draugiem, paziņām, vai izmantot plašo sociālo tīklu piedāvājumu.

Ziemassvētku apsveikumu kartīšu vēsture aizsākās  1843. gadā,  kad Londonas Viktorijas un Alberta muzeja direktors sers Henrijs Kols pēkšņi saprata, ka  nepaspēs uzrakstīt visus iepriekš plānotos apsveikumus. Tā viņam radās ideja pasūtīt drukātas kartītes ar mākslinieka Džona Kalkota Horslija zīmējumiem. 1843. gada decembrī tapa pirmā drukātā Ziemassvētku kartīte. Tematikas ziņā tā laika apsveikuma kartītes daudz neatšķiras no mūsdienu līdziniecēm.

Kā tagad, tā arī toreiz, tajās  attēloja idilliskas dabas ainavas ar mājām un baznīcām, Ziemassvētku vecīšus, eņģelīšus, rūķus, sveces un zvaniņus. Ziemassvētku eglīte uz kartītēm parādījās tikai 19. gadsimta beigās.

Pirmās Ziemassvētku kartītes ar tekstiem latviešu valodā parādījās 19. gadsimta 90. gados. Ar atklātņu izdošanu Latvijas teritorijā tajā laikā  nodarbojas grāmatu un rakstāmpapīru veikalu īpašnieki,  privātuzņēmēji un  fotogrāfi, arī  tabakas un galantērijas izstrādājumu tirgotāji. Rīgā 20. gadsimta sākumā ilustrētas atklātnes latviešu un vācu valodā izdod apmētam  desmit izdevniecības.

Neparastas ir Ziemassvētku un Jaungada apsveikumu kartītes, kurās uz tumša fona izvietotas retušētas kolorētas fotogrāfijas ar ziemas sižetiem un dzejas rindām, kā arī kartītes ar eņģeļiem pie gulošu bērnu gultiņām. Interesants ir fakts, ka 20. un 30. gadu pastkartēs vairāk nekā mūsdienu kartītēs attēloti cilvēki. Savukārt, pastkaršu zīmogu nospiedumi tajā laikā bieži kalpoja kā reklāma  vai aicinājums izmantot kādu jaunu iespēju. Piemēram: kādā 1925. gada 25. decembrī sūtītas apsveikuma kartītes zīmoga nospiedumā rakstīts: “Atveriet sev tekošu rēķinu pastā!”. Atrodamas arī šādas reklāmas: “Abonējiet radiofonu!”, “Noguldiet naudu pasta krājkasē!”.

Padomju Savienībā gadumijas apsveikumi tika kvalificēti kā “buržuāziska palieka”, un sūtīt Jaungada apsveikumus atļāva tikai pēc Staļina nāves 1953. gadā. Katrai desmitgadei ir savs apsveikuma kartīšu stils. Tā 20. gadsimta sešdesmito gadu kartītes ir ļoti lakoniskas – nereti tie ir tikai daži krāsu laukumi un līnijas. Septiņdesmitajos gados bija modē fotografēt inscenētas leļļu kompozīcijas, neizpalika arī tradicionālais egles zars ar rotājumiem un svecītēm.

Protams, mūsdienu tehnoloģiju laikmetā  kartīšu izgatavošanas iespējas ir teju bezgalīgas,  mākslinieciskais izpildījums ir tik daudzveidīgs, ka  bieži vien pircēji apmulst piedāvājuma priekšā.

Bet varbūt tieši tagad ir laiks un  reize kad varam  no plašā 21. gadsimta Ziemassvētku kartīšu klāsta izvēlēties savējo un ar pasta starpniecību nosūtīt kādam īpašam cilvēkam, varbūt kādam, kuru ikdienā nesatiekam. Pārsteigums, prieks un jaukas sajūtas būs garantētas.