Svētku nedēļā Latvijas Simtades Stāstu Rakstu raidījumā par Latvijas simboliem, nozīmīgākajiem vēstures notikumiem, skaistākajām ainavām. Arī šodien šo tematu turpinu, tāpēc šīs dienas raidījuma uzmanības centrā ir ainava, kas savulaik bija viena no skaistākajām Latvijā - tas ir Staburags.

Šogad aprit 51 gads, kopš teiksmām apvītā saldūdens kaļķiežu klints Staburags, vai kā teikts citur - Staburadze, nogremdēta Daugavas ūdeņos.

Šis aptuveni 18,5 metrus augstais dabas veidojums Daugavas kreisajā krastā bija izveidojies vairāku gadu tūkstošu laikā. Pirms appludināšanas tas bija viens no brīnišķīgākajiem dabas pieminekļiem, līdz brīdim, kad tas palika zem Pļaviņu HES ūdenskrātuves līmeņa. Jau izsenis Staburags tika dēvēts par brīvās Latvijas simbolu.

Staburaga sākumi tik tiešām meklējami tālā jo tālā pagātnē. Kā teikts dažādos avotos, iespējams, tas bijis pēcledus laikmetā.

Staburags sava mūža laikā piedzīvojis vairākus nogruvumus, kad no tā atšķēlās lieli klinšu gabali, kas draudēja to iznīcināt pavisam, līdz beigu beigās zem ūdens guļ tas savā skaistumā pilnīgi viss. Klints virspusē pavasaros ziedēja baltas anemones un Alpu kreimules, kas, kā domājams, bija saglabājušas no agrīnā pēcledus laikmeta. Tā bija vienīgā vieta Latvijā, kur Alpu kreimules bija sastopamas. Uz Staburaga mita arī pavisam 156 dažādas aļģu sugas.

Lai arī Staburaga mūžs ir gadu tūkstošiem sens, pats Staburags sastindzis zem ūdens un miris, un to neatdzīvina pāri plūstošais ūdens, tomēr daudziem tas ir pavisam dzīvs atmiņās. Manās atmiņās tas ir tikai tik dzīvs, cik nu vien vectēvs, pats dzīvs būdams, man paspēja pateikt, zinu vien to, ka kopā ar savu brāli viņš bija šajā vietā jaunībā gadiem strādāja, rokot, tīrot un kopjot Staburaga muižas dīķus, veidojot un būvējot Vīgantes estrādi. Pats viņš dzīvoja pretējā Daugavas krastā, pretī skaistajam Staburagam.

Mans vectēvs, dzīvojot atmiņās par Staburagu, kur abi ar brāli jaunībā strādāja, zinot un līdzi dzīvojot Jančam un Marčam grāmatā “Staburaga bērni”, bija nolēmis, ka šādus puikas viņš gribētu arī sev. Tā nu dēliem piedzimstot, viņš viņiem deva šādus vārdus - Mārtiņš un Jānis. Vēlēdamies, lai tikpat drosmīgi, draudzīgi, izpalīdzīgi, īsti draugi, kādi tie bija stāstā “Staburaga bērni” ir arī viņa dēli. Un nu šī tradīcija mūsu ģimenē ir paaudzē iemantota, jo arī vectēva mazdēliem, maniem brāļiem, ir šādi vārdi.

Šobrīd “Staburaga Bērnu” galveno varoņu - gan Marča, gan Janča skulptūras atrodas Vīgantes parkā, vietā, kur savu roku pielika arī mans vectēvs.

Un turpinot par atmiņu stāstiem saistībā ar Staburagu, tad kāda skaista atmiņa ir arī rakstniecei Mārai Svīrei, kuras māja jau 40 gadus atrodas vietā, kur bija Staburaga klints. Māja ir apmēram 14 metrus no šīs vietas, kur vēl pirms 51 gada stalti stāvēja Staburags. Rakstieku pāra Māras Svīres un Vladimira Kaijaka vēlme bija māja pie ūdens, pie Daugavas, bet tieši šī vieta ir nejaušība. Māra Svīre stāsta atmiņas, kā viņa braukusi māju aplūkot un kā tās saimniece stāstījusi savas atmiņas par Staburaga nogrimšanu. Svīre stāsta arī to, kādas ir sajūtas dzīvot vietā, kur zem ūdens guļ Staburags.

Tā bija nejaušība, ka mēs piebraucām pie tās mājas, nejaušība, ka mēs uzzinājām, ka to pārdod. Mēs gribējām māju piie liela ūdens, kā Kaijaks teica. Bet nē, ne šo un ne šo vietu. Šī māja mūs ieinteresēja, tā izskatījās tāda kā neapdzīvota, māja ir tukša, tiešām pārdodama, saucās Staburags. Atrodās pašā, pašā Daugavas krastā. Mēs izmērījām, es un Vladimirs Kaijaks, 14 metri no loga un no ārdurvīm, kas ved uz Staburaga pusi, līdz Daugavas krastam. Mājas saimniece pieveda pie Daugavas krasta, tie tiešām ir daži soļi, un viņa tā, ar pirkstu lejā rādīdama teica: “Nu, re, te ir lejā Staburags”! Teica, ka viņa ir vērojusi, kā tas ir noticis, kā Staburags ir applūdis. 1965. gadā sāka pacelties ūdens līmenis, apmēram tikai Staburagam līdz pusei. Tad iestājās ziema un Staburags bija iesalis zemē. Pēc tam, nākamajā pavasarī, 1966. gada vasarā, ir Staburags applūdis pavisam, saimniece ir skatījusies, kā tas notiek, palēnām, palēnām, tad paceļās jau līdz pašaii Staburaga virsotnei un tad applūst bērziņi. Tad vēl viņa teica, ka kādus gadus divus ir bijušas redzamas bērziņu galotnes no ūdens ārā, bet pēc tam palu ūdeņi ir izrāvuši bērzus un aiznesuši. Staburags ir un būs un Staburags pastāvēs tur vienmēr. Ir bijuši vairāki ūdenslīdēji, šad un tad Staburags tiek apsekots, un Staburags ir un pastāv. Staburags mūs sargāja, tagad Staburags sargā mani vienu. Man ir tāda sajūta, ka Staburagam ir kāda maģsika vara, tāds maģisks spēks. Tā nav vienkārša vieta pie Daugavas.

Staburags ir un būs, kā teica Māra Svīre. Lai Staburags zem ūdens guļ mūžīgi. Šo stāstu noslēdzot Antra Stafecka un dziesma “Staburadze”.