Šis ir stāstu raksts par interesantu pagātnes ekonomisko fenomenu, kas praktiski apliecina noslēgtas ekonomikas nespēju konkurēt ar atvērtu ekonomiku. Iespējams, to atceras daļa bijušo padomju valsts iedzīvotāju. Tie ir tā sauktie “valūtas veikali”, kas padomju okupācijas gados sadalīja iedzīvotājus vairākās kārtās – apmēram 95% tur netika un tie pieci no simta, kas tika, varēja uzskatīt sevi par priviliģētiem. Šodien, kad mēs par katru pirkumu maksājam ar tādu pašu naudu, kā lielākajā daļā Eiropas Savienības, tas skan mazliet savādi. Jo liekas dabiski, ka jebkuru naudu valūtas maiņas punktā vai bankā var samainīt pret citu, galu galā – naudas ir un paliek nauda.

Tomēr padomju pilsonim valūta nedrīkstēja būt – desmit dolāri makā varēja nozīmēt desmit gadus cietumā. Valūta bija vērtīgāka kā rubļi, lai gan propagandas nolūkos oficiālais kurss tika noteikts nesamērīgi zems. Par valūtu padomju vara ārzemēs varēja nopirkt visu, ko tai vajadzēja, un tai vajadzēja daudz. Neskaitot tehnoloģijas un paraugus, kurus kopēja, proti – zaga, cik vien varēja, lielākā problēma bija iedzīvotāju apgāde ar sadzīves precēm, apaviem, apģērbiem – labu mantu izmisīgi trūka.

Tālab desmit gadus pēc Staļina nāves, kad valsts dažāda līmeņa vadītāji jau gribēja tādas pašas mantas un labumus, kā toreiz naidīgajos Rietumos, tika izveidota sistēma, kas pildīja vairākas funkcijas.

Pirmkārt, valūtas veikalos ārzemnieki – tūristi varēja nopirkt sev tīkamas Rietumu un padomju mantas par savas valsts naudu – dolāriem, mārciņām, frankiem, markām. Kā raksta Ervīns Jākobsons portālā laikmetazimes.lv viens tāds valūtas veikals atradās Vecrīgā, Teātra ielas pašā sākumā, pretī viesnīcai “Rīga”. Vēlāk veikals pārcēlās uz viesnīcas “Latvija” piebūvi Ļeņina (tagad Brīvības) ielā. Lai tiktu tur iekšā bija jābūt pieklājīgi apģērbtam un ejot garām durvīs stāvošajam šveicaram jāpasaka: “Valūta!”

Otrkārt, tiem padomju pilsoņiem, kas bija strādājuši ārzemēs, nopelnīto valūtu

brīvprātīgi atņēma un izsniedza sertifikātus vai čekus. Organizācija, kas to darīja bija ar nosaukumu “Vņešposiltorg”. Viņu veikali atradās pilsētās, relatīvi nomaļās vietās, vitrīnas bija aizklātas un vienīgais, kas liecināja par veikala īpašo raksturu, bija nosaukums. Katrā padomijas republikā tas bija citāds, Krievijā – “Berjozka”, Ukrainā – “Kaštanka”, bet Latvijā tos sauca – “Dzintarkrasts”. Rīgā tāds bija uz toreizējās Gagarina, tagad – Ropažu ielas, pretī maizes kombinātam – šodien tur atrodas “Vidzemes maiznīca”.

Treškārt - jūrniekiem bija sava nauda, to sauca par “bonām” un viņu veikals “Albatross” bija Masta ielā pie ostas.

Preču klāsts šajos veikalos pēc šodienas standartiem nemaz nebija tik ļoti plašs, mūsdienu “mazais” lielveikals ir sortimentā bagātāks, tomēr, salīdzinājumā ar ierindas padomju veikaliem, tā bija iepirkšanās paradīze. Ārzemēs ražoti, citur nenopērkami, uzvalki, kleitas, džemperi un kurpes, sadzīves tehnika, pulksteņi, porcelāns un kristāls. Bija džinsi, somu šokolāde, dažādi importa dzērieni un cigaretes. Par čekiem uzreiz, bez padomijā ierastās rindas, varēja nopirkt mašīnu, veikt iemaksu par kooperatīvo dzīvokli.

Padomju tirdzniecības darbinieki nekautrējās precēm uzlikt pamatīgu uzcenojumu, veikali strādāja ar vērā ņemamu peļņu, arī čekus saņemot, kurss nebija no draudzīgākajiem, taču tas viss pēc tam, no rokas, “melnajā tirgū” maksāja vēl dārgāk, ja vispār izdevās pie tādām mantām tikt. Un bija ļaudis, kas pirka un pārdeva gan čekus, gan mantas, gan valūtu, riskējot ar cietumsodu un vairāk vai mazāk sabojātu dzīvi.

Šī kārtība beidzas 1988. gadā, kad līdz ar padomju sistēmas sabrukumu veikalu tīkls tika likvidēts, tā likvidējot vēl vienu, īpaši padomju varai pietuvinātu personu barotuvi. Tikko bija skaidrs, ka valūta kļūs par pērkamu un pārdodamu preci, tā šo veikalu ekonomiskā eksistence kļuva bezjēdzīga. Nauda, galu galā ir tikai nauda.