1986. gadā Latvijas kinoekrānus apkārt gāza dokumentālā filma, kas stāsta par jauniešiem rokkoncertā un to, kas ar viņiem notika pēc tam. Statistika saka, ka 28 miljoniem cilvēku, apmēram četrpadsmit šodienas Latvijām, interesēja apskatīties, kā jauni cilvēki pauž savu sajūsmu par grupas „Pērkons” koncertu Ogrē un tas, kas notika pēc tam.

85 pasaules valstis iegādājās šīs filmas demonstrēšanas tiesības, bet Kannu festivālā 1987. gadā filmai tika piešķirta FIPRESCI balva, un tas ir tikai viens no daudzajiem filmas starptautiskajiem apbalvojumiem. Koncertā sakrātā enerģija daļai jauniešu izpaudās destruktīvi un agresīvi – izdemolējot vilcienu mājupceļā uz Rīgu.

Nodarījuma esence filmā izstāstīta sausā tiesas kancelejas ierēdņa balsī:

„1985. gada 6. jūlijā notika kolhoza „Padomju Latvija” estrādes ansambļa koncertā. Ap pulksten 22:30 viņi devās uz Ogres dzelzceļa staciju, kur iesēdās elektrovilcienā Nr. 6501. Kad vilciens sāka braukt Rīgas virzienā, jaunieši uzsāka dziedāt dziesmas, uzvedās skaļi, bravūrīgi, izsauca dažādus saukļus, tai skaitā „tumsu, tumsu!”. Šādā situācijā izmeklēšanā nenoskaidrotas personas uzsāka vagona demolēšanu, sitot vagona loga stiklus un noskrūvējot un sasitot un izmetot caur izsistajiem logiem vagona apgaismes ķermeņus, kopsummā nodarot tiešu zaudējumu par summu 5067,15 rubļi.”

Kopumā vagonā bija aptuveni 150 jauniešu, tiesāja septiņus. Šis neapšaubāmi huligāniskais nodarījums, kas tiktu sodīts pie jebkādas iekārtas, pat padomju sistēmā nebija noslēpjams, tālab bija sava veida paraugtiesa, kas ir sava veida filmas galvenā, nosaukumā pateiktā jautājuma iemesls – „vai viegli būt jaunam?” Turklāt, nevis vispār „jaunam”, bet konkrētā laikā un konkrētā vietā – tātad, būtībā šis ir stāsts par paaudzi, kura meklēja sevi padomju impērijas beigu posmā, laikā, kad sabiedrības nerakstītās normas bija „visi melo visiem”.

Jura Podnieka filma ar Ābrama Kleckina,  Jevgeņija Margoļina un paša režisora scenāriju savam laikam ārkārtīgi tieši runā par padomju laika dzīves bezjēdzību un liekulību, parādot to konkrētu cilvēku – filmas varoņu, jaunu cilvēku dzīvēs.

Dita Rietuma raksta  - „emocionāli "Vai viegli būt jaunam?" ir viens no Latvijas drīzās brīvības priekšvēstnešiem”. Jā, dzīves jēgas un savas vietas meklējumi ir mūžīgi un katrai paaudzei tie jāatrod no jauna, tomēr - šodienas acīm skatoties - vai viena no filmas varoņiem teiktais – „viens tupums izraisa citu tupumu” nav mazliet par dzīvu arī šodien? Vai šodienas piecdesmitgadnieku paaudzes dzīves jēgas meklējumi – un te es domāju – gan atrastais, gan neatrastais – nav vajadzīgi arī tiem kam tagad ir zem divdesmit?

Jautājums, kas, redzīgi skatoties, izriet no pirms trīsdesmit diviem gadiem veidotas dokumentālās filmas – vai mums ir izdevies kaut ko mainīt? Aicinātu paskatīties šo Latvijas Kultūras kanonā iekļauto filmu vēlreiz un padomāt par to no 2018. gada „augstumiem” lūkojoties.

Ak, jā, šo stāstu noslēdz grupa, kura šodien sevi pamatoti sauc par latviešu rokmūzikas klasiku – tas pats „Pērkons”, kas toreiz Ogrē un tas pats jautājums.