Uzklausījis rosinājumu Stāstu rakstos vēstīt  par augusta mēneša gaviļnieku Kasparu Pūci, vispirms nolēmu viņam piezvanīt, izsakot aktierim pārmetumu, ka tik ilgi dzimtajā 14. trolejbusā neesam sastapušies. Kaspars, lieki nedomājot, spēra pretī, ka vainīgs neesot vis viņš, bet gan slinkums, kas liekot Kasparam, protams, pret savu gribu, griezt auto stūri. Par to auto noticēju, bet tas, ka aktieris kļuvis slinks, tās nu gan ir gatavās pupu mizas. Pat jaunībā ar slinkumu viņam nebija pa ceļam - citādi Kaspars nebūtu izpīpējis, ka, lai nenonāktu padomju armijas skavās, viņam jāpaveic nepaveicamais. Un viņš to izdarīja, proti, iestājās Teātra fakultātē, Pētera Pētersona kursā. Tā bija Dailes teātra 4. studija, un jau 1966. gada 1. septembrī Kaspars kirzas zābaku vietā saņēma darba grāmatiņu, jo kurss sāka strādāt teātra palīgsastāvā.

Skaitiet, kā gribat, bet veselu gadsimta ceturksni Kaspars sabija teātrī, tad labu brīdi nostrādāja arī Leļļu teātrī - gan par tehnisko darbinieku, gan aktieri. Līdz pat 2006. gadam, kad, kā smejies, devās pelnītā atpūtā.

Kasparam nav svešs ne sātīgs joks, ne velnišķīgi sirsnīgs smaids, kas gan netraucē arī šad tad lielmanīgi padižoties. "Ar lellēm, tās turot virs galvas, esmu tā ietrenējis rokas, ka turēšanās pie stangas trolejbusā man nesāgādā nekādu grūtību", tā savulaik apgalvoja skatuves meistars, trolejbusu, kā jau minēts, tomēr nomainot pret auto.

Jā, un ne jau slinkums savulaik bija tas, kas ļāva lomas teātrī miksēt ar filmēšanos, turklāt šo filmu skaits ir bijis itin prāvs - "Vecās pagastmājas mistērija", "Likteņdzirnas", "Džimlai rūdi rallallā", "Vilkaču mantiniece", "Spēle notiks tik un tā", "Līvsalas zēni", "Robina Huda bultas", "Ilgais ceļš kāpās"… Tā varētu skaitīt labi ilgi, bet es jūtu, kā Kaspars smīn bārdā, nu, gluži kā tāds Ziemassvētku vecītis, kas gadu mijā apciemo skolas, mājas, ģimenes. Reiz kāds puišelis man gan stāstīja, ka viņa skolā Ziemassvētku vecīti it kā esot  tēlojis aktieris Kaspars Pūce. Nenoticēju, jo Ziemassvētku vecītis taču allaž bijis īsts un patiess, vai nav tiesa?

Bet, pavisam nopietni, atgriezīsimies pie telefonsarunas, kurā pavaicāju Kasparam: "Ko tu tagad dari?" "Rakstu", skanēja atbilde. "Bet tu taču jau uzrakstīji "Pūcesbērna patiesos piedzīvojumus Padomijā", sacīju. Jā, bet tagad top grāmata, kuras sākotnējais nosaukums ir "Spītnieks no Gaiziņkalna pakājes", atbildēja Kaspars, piebilstot, ka tā ir grāmata par viņa tēvu kino un teātra režisoru Voldemāru Pūci, kuru tāpat kā viņa māti un dažus mēnešu veco Kasparu 1949. gada 25. martā izsūtīja uz Sibīriju.

Kaspars Pūce pusotru gadu strādājis arhīvā, detalizēti iepazīstoties ar krimināllietas vairākiem sējumiem, kas atgādina baisos izsūtījuma  gadus, dziļāk iepazīstot tēvu kā personību, kuru padomju okupācijas vara bija novērtējusi kā bīstamu un neuzticamu.

Neraugoties uz mūsu tautai traģiskajiem izsūtījuma gadiem, kas nesaudzēja arī Kasparu un viņa ģimeni, spītējot melnām dienām nesenā pagātnē, Kaspars mudina  sevi un ikvienu no mums – degunu vienmēr turēt augstu. To arī joprojām novēlu gaviļniekam - ,joprojām mīlētam un cienītam aktierim Kasparam Pūcem, kurš sev raksturīgā manierē neaizmirst atgādināt, ka viņam nav bijis svešs arī dziedāts vārds, un vismaz divas dziesmas viņa radošajā pūrā jau nu esot sameklējamas. Meklējām, meklējām, līdz, patiesi, fonotēkā arī atradām "3 siventiņus un vilku", kur Vilka lomā, kas gan cits, ja ne pats gaviļnieks....