Stārķis, starks, svētelis - cik dažādi mēs dēvējam šo cēlo putnu. To, ka baltajam stārķim ir daudz nosaukumu, zina ikviens. Malienā stārķi sauc par bačaku, bacanu arī par žīguru, starku un kļikunu, bet Lietuvas tuvumā stārķis minēts kā gandrs.

Vieni to uzskata par negantu gaļēdāju, citi par laimes un saticības nesēju. Bieži ir dzirdēts, ka stārķis ir auglības putns un garajā knābī  mājās ienes mazuļus. Arī es bērnībā tam svēti ticēju, kad māmiņa man rādijā nodzeltējušu seno laiku kartīti ar bērniņu sarkanajā stārķa knābī. Labāk jau stārķis, nekā kāpostos… Stārķis ir pieminēts jau Bībelē: „ Kur putni taisa savas ligzdas, kur stārķi dzīvo ciprešu galotņu zaros.” (Ps.104 – 17)

Ar stārķiem saistās arī daudzi un dažādi ticējumi. Uzskata, ka šie putni sargā māju no ugunsgrēka un zibens, kā arī gādā par laimi, bagātību un saticību. Ticējumi vēsta:

„Uz kurām mājām starks pavasarī uzlaižas, tajās  rudenī būs kāzas”.

„Kur dzīvo starks, tur esot mājās laime”.

„Ja jaunie stārķi jau atstājuši ligzdu un debesīs met slaidus lokus, būs agrs, garš rudens un vēla ziema”.

Stārķu sugas pasaulē ir 18, Latvijā mīt divas no tām: baltais stārķis un melnais stārķis. Daudzās Eiropas valstīs stārķi jau gandrīz ir  pilnīgi izzuduši. Ne velti Latviju var dēvēt par balto stārķu lielvalsti, jo pie mums savus bērnus izlolo apmēram 4,5% no visiem pasaules baltajiem stārķiem, kas tik mazai valstij ir ļoti daudz. Ornitologi par 2004. gada nacionālo putnu atzina stārķi. Baltais stārķis ir liels putns, vidējais svars ap 4kg., melnie stārķi gan nedaudz mazāki. Stārķu mūžs var sasniegt pat  30 gadus.

Pirmās rakstītās liecības par baltajiem stārķiem mūsu valstī  ir no 18. gs. vidus, kad tie minēti ligzdojošo putnu sarakstā. No 19. gs. vidus tie jau ligzdo visā tagadējās Latvijas teritorijā. 80. gados balto stārķu skaits sāka palielināties un pašlaik jau pārsniedz 10 tūkstošus pāru, bet melno stārķu skaits pēdējo 20 gadu laikā ir samazinājies vairākas reizes un šobrīd Latvijā ligzdo vairs tikai 150 - 250 melno stārķu pāru. Līdzīgi kā balto stārķi mēdz saukt par „svēteli”, arī melnajam stārķim ir tautā iegājies nosaukums – „gandrs”. Melnais stārķis ir iekļauts MK aizsargājamo sugu sarakstā. Pēc ornitologu atzinuma Latvijā sastopami aptuveni 10 procenti no visas pasaules gandriem.

Uz ziemošanas vietām Āfrikā baltie stārķi no Latvijas katru gadu izlido vienā un tajā pašā laikā, no augusta beigām līdz septembra sākumam. Dažās dienās tie ir prom. Mūsējie stārķi Āfriku sasniedz apmēram pēc 2 – 3 mēnešiem. Augusts ir laiks, kad  sajūtam pirmo rudens pieskārienu un mūsu stārķiem vēlam laimīgu ceļu. Laika ritējums ir straujš – vasaru nomaina rudens, rudeni ziema un tad, kā katru pavasari, atkal gaidīsim mājās mūsu svēteli.