Tā pasaulē iegājies, ka līdzās lielajām lietām, tādām kā karogs un himna, katras valsts patību citas tautas saskata arī ikdienišķākās lietās – franču baltmaize, lūk, bez Francijas nekā, tādus īstus cepelīnus liek galdā tikai viena tauta pasaulē – mūsu kaimiņi lietuvieši, brokastis ar olu, bekonu, pupiņām un citu, kam nu tur jābūt, ir angļu brokastis gan Anglijā, gan jebkur citur pasaulē. Un ja reiz ir Vīnes šnicele, Kijevas kotlete, Rīgas šprotes, tad noteikti ir tādi Latvijas produkti, ar kuriem mēs varētu būt lepni un atšķirīgi pasaulē.

Te katram varētu būt savs viedoklis – sklandu rausis, zirņi ar speķi, Melnais Balzāms (mēs te gan vairāk par ēdieniem), bet, domājot par mūsu, latviešu nacionālo virtuvi, mēs reizēm nepelnīti aizmirstam universālu, daudzviet, bet Latvijā īpaši, kvalitatīvu našķi un enerģijas avotu – šokolādi.

Latvijā ražotā šokolāde garus gadus ir bijusi laba dāvana visvisādām vajadzībām dzīvē, ar ko “ieeļļot dažādas durvis” – uz mammu un meiteņu sirdīm (it kā puišiem šokolāde negaršotu – te iebildums vietā). Ar šokolādi var atvērt dažādu kabinetu vārtus un sagādāt prieku saviem mīļajiem. Šokolāde dzīvo Lieldienu olās un Ziemassvētku rūķos, vienkāršās tāfelītēs un greznās konfekšu kastēs, un vēl citur.

Šokolādei ir trīs galvenās sastāvdaļas: kakao masa, kas ir samaltas kakao pupas, kakao sviests un cukurs. Parasti izšķir tumšo (tur daudz kakao), rūgto (vēl vairāk kakao, mazāk cukura), piena šokolādi (klāt piena pulveris), un balto šokolādi, kur no kakao ir klāt tikai kakao sviests – tā sauc no kakao pupiņām izspiesto un dažādi apstrādāto eļļu. To izmanto arī citur – farmācijā, kosmētikā.

Varētu vēl stāstīt par to, ka labu šokolādi iegūst ar – papriecājieties, kas par piemērotu vārdu – “končēšanu” – īpašu maisīšanu un ka šokolādes  ēšanas labsajūtas iemesls ir serotonīns – tā sauktais laimes hormons – ķīmiska viela, ko organisms  ražo no triptofāna – aminoskābes, kas ir šokolādes sastāvā.

Tomēr interesantāk ir pieminēt šokolādes ceļu Latvijā – ja visā Eiropā šokolāde, pareizāk – kakao, ienāca no Spānijas, kā viena no jaunatklātās Amerikas veltēm reizē ar konkistadoriem, tad Latvijā masveidā tā parādījās apmēram 250 gadus vēlāk.

1870. gadā, Rīgā, šokolādi rūpnieciski sāka ražot Teodors Rigerts, drīz pēc tam atvērās citas ražotnes – fabrikants Gēringers atver savu rūpnīcu 1881. gadā, 1912. uzņēmīgs vīrs vārdā Vilhelms Ķuze pats sēdās pie grāmatām un iemācījās taisīt šokolādi, un sāka to ražot. Strādāja labi, līdz padomju vara izsūtīja un nomirdināja Gulagā. Vēlāk šokolādes ražošanu atdeva padomju “Laimai”, bet Ķuzes mantojums šodien ir “Staburadze”. 1921. gadā uzņēmēju grupa Rīgā, Miera ielā nodibināja akciju sabiedrību “Maķedonija”, kas pārņēma daļu Rigerta fabrikas. Uzminiet, kā to sauc tagad? Pareizi – “Laima”! Tagad tas, cauri laikiem un kariem gājis, ir  internacionāls, pārtikas koncernam “Orkla” piederošs zīmols. “Laima” nav vienīgais šokolādes uzvaras gājiena nodrošinātājs Latvijā: šokolādi ražo arī “Pūre”, “Emīls Gustavs”, “Al Mari Anni” un citi, visus nenosaukt.

“Laima” gan šobrīd ir lielākā, tālab stāstu par Latvijā populāro gardumu, kas lepni nes mūsu valsts vārdu pasaulē, turpina kapela “Valdemārs” ar dziesmu “Laimas šokolāde”.

Vēl tikai viens jautrs stāsts šokolādes un Ziemassvētku sakarā: Franču pavārs Patriss Rožē pirms septiņiem gadiem izgatavoja gandrīz desmit metrus augstu un četras tonnas smagu Ziemassvētku eglīti no tumšās šokolādes. Lai tādu uztaisītu vajadzēja pussimtu tūkstošus eiro izejvielām un mēnesi darba. Nez, kas un kā to apēda?