Jau bērnībā vecmāmiņa man iemācīja, ja maizīte nokritusi zemē, to jāpaceļ un jānobučo, jo maize ir mājas un ģimenes svētība.

Tas bija laiks, kad atkritumu urnās bieži mētājās „ķieģelīša” maizes gabali. Viņai par to dikti sāpēja sirds, bet man, kā bērnam, radās dažādi jautājumi.  

Kopš senseniem laikiem latvieši maizi turējuši godā. Arī zemes arāju, labības sējēju, graudu malēju un maizes cepēju. Kādreiz  gan balto, gan rupjo, gan saldskābo maizīti cepa gandrīz katrā lauku sētā. Taču galvenā tomēr bija rupjmaize. Tā ir īpaša tikai Latvijā baudāma maize. Rupjmaizi dēvē arī par melno, rupjo maizi vai rupuci.

 Arī mūsdienās īsta rupjmaize joprojām tiek cepta pēc sentēvu receptēm. Savulaik katri kārtīgai saimniecei bija savas maizes  receptes, savas zināšanas un arī savi darba rīki: kruķis, lize, abra, mente, abrkasītis un krāsns slota.

Cepot maizi no jaunajiem rudziem, abra jeb mulda tika izpušķota. Uz pagatavotā, iegarenā kukulīša, citviet to dēvē par klaipiņu, pirms to lika krāsnī saimniece ar pirkstiem vai delnas malu iespieda zīmi. Visbiežāk tas bija krusts, slīpais krusts vai svītras. Vidzemnieces vilkušas arī skujiņu jeb vārpiņu, to sauc arī par uguns zīmi. Tad noskaitīja   maizes rūgšanas vārdus: "Rūgsti nu, maizīt, kā Rīga, kā Cēsis, kā jaunu sievu vēderiņi".

Jūlijā lielākie svētki savulaik bija Jēkabi (25. jūlijā) -   saimnieku diena vai jaunrudzu maizes diena. Tā mūsu senčiem  bija svarīga, jo iezīmēja viena darba posma beigas un nākamā sākumu. Siena pļauja bija pabeigta, un sākta rudzu un miežu pļaušana. Pēc „vecā kalendāra” Jēkaba dienu svinēja 12 dienas vēlāk nekā mūsdienās, tad arī labība bija daudz gatavāka. Jēkabu sauc par  bagātu maizes vīru, maizes devēju un barotāju. Čakls bija tas saimnieks, kurš jau Jēkabos  lika galdā pirmo jaunās maizes klaipu.

Nākamajā dienā – Annās, jau ēda jauno rudzu maizi.  Jaunizceptās maizes pirmo riku vispirms deva nogaršot saimniekam. To  sauca arī par spēka riku. Pēc tam  bija jāēd visiem. Kancīši tika bērniem un jaunām meitām. Maizi  baudīja klusumā, jo tas bija svēts mirklis, kurā izjuta prieku par jauno ražu, un  pārdomāja garo graudu ceļu līdz maizei.