Tuvojoties Rīgas jubilejai, „Latvijas simtgades stāstu rakstos” kāds seno dienu stāsts, kurā galvenā loma būs atvēlēta vienai no Rīgas upēm – Rīdziņai, sauktai arī par Rīdzeni un Rīgas upi.

Lai gan Rīgas vārda izcelsme nav neapstrīdami dokumentēta, ir versija, ka Latvijas galvaspilsēta savu vārdu ir ieguvusi, tieši pateicoties šai upei, kuras krastos vēl pirms vācu Rīgas dibināšanas savu apmetni bija uzcēluši lībieši.

Iespējams, ka upes nosaukums pamazinājuma formā „Rīdziņa” asociējas ar mazu upīti, tomēr vēsturnieki apgalvo, ka tā bijusi kuģojama Daugavas atteka, vietām pat 40 līdz 50 metrus plata, kuras krastos 12.gadsimtā atradusies pirmā Rīgas osta, un arī pirmais Rīgas tilts esot uzcelts pāri Rīdziņai.

Mūsdienās, ejot pa Līvu laukumu Vecrīgā, uzmanību var piesaistīt salīdzinoši nesen izveidotais viļņveida raksts, kas caurvij gājēju ceļus un apstādījumus un te jāpiebilst, ka tas nav tikai skaists ornaments, bet gan piemineklis upei, kuras piemiņu glabā arī Rīdzenes iela, kas ved pa senās upes gultni.

Diemžēl, augot Rīgai, aizauga arī Rīdziņa – lai gan Rīgas rāte jau 14.gadsimtā aizliedza rīdziniekiem piesārņot upi ar atkritumiem un gružiem, tie tur nonāca un te nelīdzēja pat rātes organizētie upes tīrīšanas darbi. Ar laiku Rīdziņa pārvērtās par smirdīgu grāvi, tāpēc 1733.gadā upi pamazām sāka aizbērt, pilnībā šo procesu pabeidzot 19.gadsimta sešdesmitajos gados.

Interesanti, ka Rīdziņas nosaukumu glabā arī uz ielām redzamās lietusūdens kanalizācijas atveres, kuras varam atpazīt pēc čuguna restēm – vismaz mana vecmāmiņa tās dēvēja tieši šai vārdā, un arī vārdnīcā mēs varam atrast gan „rīdziņu”, gan „rīdzīti”, lai gan pat Aleksandrs Čaks šī romantiskā nosaukuma vietā lietoja prastāk skanošo vārdu „renstele”.

Tomēr stāstu par Rīdziņas upi nebūtu pareizi noslēgt uz kanalizācijas viļņa, kura vietā labāk izvēlēsimies dzejas vilni, tāpēc pēc brīža dzirdēsit Ojāra Vācieša savulaik sarakstītās dzejas rindas, kas izskanēs grupas SESTĀ JŪDZE dziesmā „Rīdziņa”. Šai dziesmā jums būs iespēja atrast daudzas viduslaiku pilsētas „firmas zīmes” – bendes namiņu, kas esot atradies pie Zviedru vārdiem, pilnus spīķerus, zeļļus, krogus un, protams, Rīdziņu, kas „neaizbērta plūst” vismaz šai dziesmā!