Jāzeps Vītols, mūsu mūzikas izglītības patriarhs, kā uzsver muzikologi, nodzīvojis nevis vienu, bet divus darba mūžus - sākotnēji viņš bija Sanktpēterburgas Konservatorijas augsti vērtēts profesors un mūzikas kritiķis, Rimska Korsakova un Glazunova tuvs draugs, bet 55 gadu vecumā, atgriežoties Latvijā, aizsākās viņa otrais darba mūžs - Vītols izveidoja Latvijas Valsts konservatoriju, būdams tās pirmais rektors, un tā  uzskatāma par latviešu profesionālās mūzikas pamatakmeni.
Bet, tā kā nupat aizskanējuši un aizdimdējuši Dziesmu un deju svētki, kas veltīti valsts 100-gadei, tad, manuprāt, šobrīd īpaši nozīmīgi ir atcerēties un uzsvērt Jāzepa Vītola devumu šo svētku organizēšanā un tālākvirzībā. Turklāt viņš aktīvi piedalījies jau trešo latviešu Dziesmu svētku rīkošanā 1888. gadā, būdams arī to virsdiriģents. Faktiski uz tiem Vītolu no Pēterpils konservatorijas bija ataicinājis Jurjānu Andrejs, sagādājot viņam  necerētu gandarījumu.

"Šie svētki mani ievadīja latvju nacionālās kustības verdošā centrā, kas mani ar neatvairāmu spēku ierāva līdz tam vēl stipri pasvešajā pasaulē", vēlāk atcerējās Jāzeps Vītols, kura pirmā kora dziesma atskanēja tieši šajos svētkos, nostiprinot šo piederības apziņu ar tiešamības spēku.

Savukārt IV Dziesmu svētkos Jelgavā 1895. gadā Vītola "Beverīnas dziedonis" jau pieteic viņu kā latvju kora balādes līderi. 1910. gadā notika V dziesmu svētki, uz kuriem sapulcināt dziedātājus neilgi pēc piektā gada revolūcijas un soda ekspedīciju plosīšanās nebūt nebija viegls uzdevums. Tomēr Vītols prata uzturēt un saglabāt svētku reputāciju un pievilcību visda˛ādākajos tautas slāņos, pieaicinot populārākos komponistus un mūziķus šo svētku tapšanā.
Arī ceļš uz VI Dziesmu svētkiem 1926. gadā jaunajā valstī nebija rozēm nosēts. Sākumā izdevās sarīkot vien Dziesmu dienas 1923. gadā, kad Vītols sāk pulcināt komponistus organizācijā "Latvijas skaņražu kopa", kas beigās kļuva par dziesmu svētku galveno dzinējspēku. Svētku priekšvakarā Jāzeps Vītols vērsās pie sabiedrības ar emocionālu uzrunu: "Ja arī svētki nespēs nomierināt mūsu politiski un ekonomiski sabangotos dzīves jūras viļņus, šie svētki tomēr nevar paiet, neiespaidojuši mūsu turpmāko gaitu - pat mūsu politiku, mūsu savstarpējās attiecības", tā Vītols 1926. gadā.
Gatavojoties VII - 1931. gadā un VIII dziesmu svētkiem 1933. gadā, lielāko darba smagumu iznesa jaundibinātā Dziesmu svētku biedrība, kuras vadību atkal uzņēmās pats Vītols. Arī IX Dziesmu svētkos viņš joprojām ir epicentrā, lai gan pēc būtības šos svētkus jau rīko valdība.
Ar smagu sirdi 1944. gada rudenī Vītols sēdās bēgļu kuģī un devās uz Vāciju, kur sapulcējās apmēram 130 000 latviešu, kas jau drīz sāka pulcēties koros, lai 1947. gadā piedalītos pirmajos trimdas Dziesmu svētkos Eslingenā. Veselības dēļ Vītols tajos nepiedalījās, bet, būdams Lībekas slimnīcā, viņš pasniedza labākā vīru kora diriģentam Robertam Zuikam savu pēdējo dziesmu ar Kārļa Skalbes vārdiem "Kalējs", šai pašā dienā aizejot mūžībā.
21. Dziesmu  svētku laikā 1993. gadā Jāzepa Vītola mirstīgās atliekas cinka zārkā no Lībekas kapiem tika pārvestas Dzimtenē, tās guldot Rīgas Meža kapos.
Ļoti bagāts un daudzveidīgs ir bijis Jāzepa Vītola devums arī  simfoniskajā un vokālajā mūzikā, tāpat  arī kamermūzikā un klaviermūzikā. Kad pirms 5 gadiem profesoram apritēja 150. dzimšanas diena (Jāzeps Vītols dzimis 1863. gada 26. jūlijā), tad Latvija Banka izdeva jubilejas monētu ar moto "Gaismu sauca, gaisma ausa", ,jo visa viņa radītā mūzika ir gaismas pārbagāta, kā, piemēram, kora dziesmas "Diena aust", "Saules svētki", "Jau saulē sārti kvēlo sils", kantāte "Ziemeļblāzma", sveicot Vecmīlgrāvi uzcelto biedrības "Ziemeļblāzma" namu, bet visaktuālāk saules, gaismas un nākotnes ceļš, protams, ir iezīmēts 20. gadsimta pašā sākumā radītajā kora dziesmā "Gaismas pils", kas ir un paliek viens no Dziesmu svētku pašiem spēcīgākajiem netaņemamiem simboliem. Šo kopkora  dziedāto, tautā ļoti mīlēto, nemirstīgo dziesmu diriģējuši tādi dižgari kā Teodors Kalniņš, Leonīds Vīgners, Imants Kokars, protams, Haralds Mednis, kā savulaik arī pats Jāzeps Vītols.