Kad nejauši sastaptiem jauniešiem pavaicāju, kas ir Lidija Freimane, viņi izbrīnā raustīja  plecus… Kad šo pašu jautājumu uzdevu vairākiem vidēja vecuma cilvēkiem, pāris no viņiem atbildēja bez stomīšanās - aktrise. Turpretī vecāku ļaužu kompānijā visi, izdzirdot šo vārdu, atplauka smaidā…Jā, Lidija Freimane, kuras dzimšanas diena ir 1920. gada  6. marts, bija  viena no pagājušā gadsimta otrās puses izcilākajām un populārākajām latviešu skatuves māksliniecēm, kura teātra kritiķes Lilijas Dzenes vērtējumā kļuva par "vienīgo īsto traģēdijas aktrisi" uz   Latvijas teātra skatuves.

Arī aktrises mūžs aizritēja ar traģisku pieskaņu. Kara juceklī nomirst viņas tēvs, drīz pēc tam meitene ir spiesta pārtraukt mācības Nacionālā teātra studijā un kopā ar banku, kurā strādā, evakuēties uz Brīsteortu netālu no Kēnigsbergas. Banku drīz likvidē, un viņa pelna uzturu lauku un citos darbos Svinemindē, Berlīnē un citviet Vācijā. Karam beidzoties, sarežģītos apstākļos ar kuģi "Pionieris" Lidija Freimane atgriežas Latvijā, kur, kārtojot  filtrācijas dokumentus, viņu nodēvē pat par spiedzi.

Taču, pateicoties režisora Žaņa Katlapa un citu teātra cilvēku labvēlībai, Lidiju Freimani, kura savulaik bija pabeigusi 1. kursu Nacionālā teātra studijā, uzņēma Drāmas teātra studijā, kur viņa satapās ar tādām personībām kā Kārlis Kundziņš, Rūdolfs Baltaisvilks, Vera Baļuna, Alfreds Amtmanis Briedītis un citi. Pēc šīs studijas beigšanas 1947. gada 16. augustā Lidija Freimane kļuva par Drāmas teātra aktrisi.

Lomu  saraksts bijis garš, bagātīgs un daudzveidīgs. Jjau otrajā skatuves darba gadā  jaunajai aktrisei tika uzticēta Kristīnes loma Rūdolfa Blaumaņa lugā "Ugunī". Bet par Anitas lomas atveidojumu Viļa Lāča lugā "Zvejnieka dēls" un Annas lomu Andreja Upīša "Zaļajā zemē" Lidija Freimane saņēma tolaik augstāko apbalvojumu - PSRS Valsts prēmiju. Netrūka arī kino lomu - Sausene "Ceplī" 1972. gadā, gadu vēlāk - Orta "Pūt vējiņi", Artūra māte "Ilgajā ceļā kāpās" 1979. gadā un daudzas citas lomas. Kopā ar meitu Katrīni Pasternaku filmējusies arī Jāņa Streiča filmā "Meistars".

Būdama sabiedriski aktīva,1966. gadā aktrise kļuva par Latvijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētāju. Un, esot šajā amatā, paveica vairākas nozīmīgas lietas - viņa lielām mērā sekmēja Eduarda Smiļģa pamestās un izdemolētās  mājas atjaunošanu un restaurāciju Teātra muzeja vajadzībām, pēc Lidijas Freimanes ierosmes izveidoja Amtmaņa Briedīša muzeju Vallē, un viņa bija arī tā, kas dedzīgi atbalstīja vairāku jauno arhitektu ieceri par Melngalvju nama atjaunošanu, nododot to radošo savienību pārziņā.

Kā man stāstījuši Lidijas Freimanes tuvākie kolēģi un arī pats par to pārliecinājos, nevienu reizi vien kopā strādājot radio studijā, izcilajai aktrisei nepiemita nekādas ambīcijas, zvaigžņu slimību ieskaitot. Ar viņu bija ļoti viegli kontaktēties, lai gan aktrise bija un palika Dāma šī vārda vislabākajā nozīmē. Nevainojams tērps, koši balta blūze svētkos, kāds pašadīts džemperis ikdienā, neiztrūkstošas franču smaržas, franču stila matu griezums un nevainojama vācu valoda, kas tika likta lietā Rīgā tiekoties ar kādu ārzemju viesu delegāciju.

Māksliniece  aizgāja aizsaulē 1992. gada ziemā 71 gada vecumā. Un par godu viņas piemiņai nosaukta rozes šķirne - Rievainā roze Lidija Freimane.Taču viņas lielākā bagātība bija un paliks daudzās skaistās lomas teātrī, kino, arī Radioteātrī, kur viņas ierakstu skaits ir 411. Stāstu rakstos šoreiz  paklausīsimies nelielu fragmentu no "Mērnieku laikiem". Ierakstu klausieties audio pielikumā.