Neliela auguma, smaidīgs, sirsnīgs, runīgs  un laipns - tā man gribētos raksturot Vaironi Jakānu, kuru joprojām spilgti atceros gan uz Nacionālā – toreiz Andreja Upīša drāmas teātra skatuves, gan nākot uz radio studiju, lai tiešajā ēterā nolasītu kādu literāru darbu, gan arī, vēl biežāk, Daugavas Centrālajā stadionā pirms kārtējā futbola mača. Vaironis bija ilggadīgs un uzticīgs "Daugavas" meistarkomandas fans vai kā tad sacīja - līdzjutējs, ko jo patīkamāk atcerēties tieši šajā - lielā futbola laikā.

Es, ejot komentēt spēles, stadionā ierados parasti stundu iepriekš, lai izdzertu pudeli limonādes, ieēstu kādu pīrādziņu un aprunātos ar stadiona cilvēkiem, treneriem, arī līdzjutējiem. Ap to laiku, neraugoties uz laika apstākļiem, gandrīz vienmēr bija klāt arī Vaironis, un, iegādājies spēles programmu, kurā tika publicēts futbolistu sastāvs un rezultātu tabula, allaž bija gatavs dalīties pārdomās par  kārtējo spēli. Futbolu, ko arī pats šad tad uzspēlēja, Vaironis Jakāns pārzināja perfekti, un vairākkārt esmu aicinājis viņu piedalīties futbola spēļu radio translācijās, arī radio nolasīt kādu manis veidotu joku gabalu par sportu.

Par savas dzīves virsuzdevumu Vaironis, kurš dzimis 1927. gada 20. jūnijā Jaunjelgavā, uzskatīja - būt aktierim. Un viņš šo ieceri spīdoši īstenoja, 1952. gadā absolvēdams Latvijas Konservatorijas Teātra fakultāti un  kopā ar Arnoldu Liniņu, Baibu Indriksoni, Eleonoru Dūdu un uzticamāko skatuves partneri Helēnu Romanovu nokļūstot Nacionālajā teātrī.

Vaironis jau bija ticis pie pirmās lomas, kad pēkšņi teātris saņēma Ministru padomes rīkojumu Jakānu pārcelt uz Jelgavas teātri, kur bija iecerēts uzvest Ivana Popova lugu "Ģimene" par Ļeņina jaunības dienām, Volodjas Uļjanova lomai nolūkojot tieši Vaironi. Elza Radziņa spēlēja Ļeņina māti, tā kā nekādiem iebildumiem te nebija vietas. Taču Jelgavā, tāpat kā vēlāk Valmieras teātrī  Vaironis Jakāns ilgi neuzturējās, ,jo par savējo vienmēr uzskatījis Nacionālo teātri, kur, sākot ar Aļošku Maksima Gorkija lugu "Dibenā" 1955. gadā līdz pat Bundžiņam Viļa Lāča "Zvejnieka dēlā" 1997. gadā  un  Vilimam Pētera Pētersona skatuves darbā "Fēlikss un Felicita" gadu vēlāk, nospēlēts vairāki desmiti visdažādāko lomu, sevišķi izpaužoties komiskos raksturos. Daudz epizodisku un nopietnāku lomu bijis arī Rīgas Kinostudijas režisoru filmās "Vētra", "Kad lietus un vēji sitas logā", "Klāvs – Mārtiņa dēls", "Nāves ēnā", "Melnā vēža spīlēs", "Fronte tēva pagalmā", "Liktenim spītējot" un citās kinolentēs.

Raibs  un asām šķembām klāts bijis skatuves mākslinieka dzīves gājums - pieredzēti gan ulmaņlaiki, krievu, vācu, vēlreiz padomju okupācija un beidzot - neatkarīga Latvija, par kuru allaž sapņoja viņa tēvs Ernests, kurš cīnījies pret bermontiešiem un  apbalvots ar Jura krustu. Pats Vaironis 17 gadu vecumā tika mobilizēts gaisa spēku izpalīgos, nonāca Kurzemes katlā, kur sagaidīja okupāciju. Pēc tam pusotru gadu nācās pavadīt lēģerī Tambovas apgabalā, drausmīgos apstākļos būvējot Maskavas - Saratovas gāzes vadu.

Taču Vairoņa ikdienas pavadoņi allaž bijis labs futbols, sirsnīgs smaids un kāds smeldzīgs joks, radošajā repertuārā ieklīstot arī pa kādai jautrai dziesmiņai.