Katram laikam ir savi varoņi un ideāli, kā sava veida skaistuma un sievišķības, vai vīrišķības simboli. Bieži tie ir aktieri. Par vienu latviešu aktieri, kurš neapšaubāmi bija sava laika vīrieša ideāls, ir šis „Stāstu Raksts”.

Rakstnieka Miervalža Birzes grāmatā „Rozā zilonis” par provinces kultūras dzīves norisēm, galvenās varones rokassomiņā vienmēr ir līdz vīrieša ideāla attēls  – Gunāra Cilinska fotogrāfija. Žurnālists Andris Bernāts savulaik rakstīja:

„Ieraugot Gunāru Cilinski, sievietes vai ģība. Aktierim bija pārsteidzoši liela, pat maģiska ietekme uz daiļo dzimumu”.

Tai pat laikā kolēģi apbrīnoja viņu par jūtīgumu un emocionalitāti.

Līdz spēcīgā vīrieša tēlam, kāds aktieris palicis laikabiedru atmiņās un kinofilmās, aktieris esot nonācis ar grūtu darbu. Alfreds Jaunušans kādā intervijā saka, ka Cilinskis bijis cilvēks, kurš nemitīgi pārvarējis un pārspējis pats sevi. Sākumā režisori viņam deva varoņu - mīlētāju lomas, bet ar tām nav lāgā tikts galā, jo aktieris bijis sasaistīts, tāds kā kokains. Caur raksturlomām, reizēm pat komiskiem tēliem, kad zālē smējās aizgūtnēm, Gunārs Cilinskis atrada savu pieeju varoņu lomām.

Tiem, kas zina un mīl latviešu kino, nākamā aktiera pateiktā frāze atsauks prātā veselu filmu: „Direktoriņš, rīkotājs, mērkaķis!” Cilinska Nagainis „Ceplī” ir izcila raksturloma kino, tādu ir daudz – Džūlijas Lambertes vīrs filmā „Teātris”, hercogs Jēkabs „Melnā vēža spīlēs”, „Kapteinis Enriko”, prokurors „Agrajā Rūsā”, tāpat kā teātrī - Kaspars Egona Līva "Velnakaula dvīņos", Stenlijs Kovaļskis Tenesija Viljamsa "Ilgu tramvajā", Pelegrīns Maksa Friša "Santakrusā" un daudzas citas lomas.

Gunārs Cilinskis ir aktieris un vēlāk režisors, kas vēlējās parādīt, cik vien iespējams, precīzi un „līdz galam” vienkāršu cilvēku ikdienas dzīvi. Tā viņš pats sacījis, skaidrojot savu režisora misiju. Vēl viņš rakstījis tā (tas no režisora rakstītajām piezīmēm):

„Joprojām esmu tajās domās, ka mums šodien ir vajadzīgas atpūtas filmas, komēdijas. Pēc šīs nospriegoti drūmās, neziņas pilnās ikdienas.”

Aktierim veltīta manu slaveno radio kolēģu – Gunāra Treimaņa un Lijas Guļevskas sarakstītā grāmata „Vientuļā virsotne”.

Viņam izdevās nofilmēties ar sava laika Polijas superzvaigzni Polu Raksu un itāļu kinozvaigzni Sofiju Lorēnu. Būdams aktieris slavas zenītā, pazīstams visā padomijā, 1976. gadā Gunārs Cilinskis kļuva par kino režisoru, kopā ar Vari Braslu veidojot „Ezera sonāti”, vēlāk kā režisors un scenārija autors radīja filmas "Nakts bez putniem", "Agrā rūsa", "Tarāns", "Kad bremzes netur", „Vilkaču mantiniece”, „Indrāni”.

Cilinska dzīve aprāvās pēkšņi un negaidīti 1992. gada 25. jūlijā – braucot ar ūdensslēpēm Lielajā Baltezerā. Ļaudis teica – iebraucis debesīs… Aktieris apbedīts Rīgā, Meža kapos.

Gunāra Cilinska aktiera un režisora darbs kopā visspilgtāk savijies viņa „lielajā filmā” „Ezera sonāte”, kas veidota pēc Regīnas Ezeras romāna „Aka” motīviem.

Divu pieaugušu cilvēku attiecību nenotikšana tāpēc, ka mīlestība atnākusi ne tajā vietā, un ne tajā laikā, kad var, ir mūžīga tēma. Latvijas lauku dzīves skarbajā realitātē – īpaši saprotams stāsts. Arī šodien, vairāk kā pēc četrdesmit gadiem...