Pārdesmit gados kopš Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas mūsu ikdienā ir ienākuši daudzi vārdi un viens no tiem ir sezona.

Ja padomju laikos skolas ģeogrāfijas stundās mēs mācījāmies par lietus sezonu tropiskajās zemēs, tad šodienas Latvijā mūsu dzīvi ietekmē vairākas sezonas – tā ceptas gaļas aromāts no kaimiņu dārza liecina par grila sezonas sākšanos, bet benzīna un eļļas maisījuma sadegšanas rezultātā radusies smarža ielās liecina par motosezonas sākšanos.

Motosezona šogad tika atklāta 28. aprīlī, un, kā vēsta portāls lsm.lv, Rīgā pie tirdzniecības centra „Mols” pulcējās ap 4000 motobraucēju no visas Latvijas, pēc tam dodoties tradicionālajā parādes braucienā pa Rīgas ielām.

Bet „Latvijas simtgades stāstu rakstos” šai reizē atcerēsimies tos senos laikus, kad motosezona tika atklāta, no pagraba, šķūnīša vai garāžas izvelkot savu motorizēto braucamrīku un vairumam no mums pirmais braucamais bija mopēds „Rīga”.

Mopēds tika ražots Rīgā un šobrīd pamestajā rūpnīcā „Sarkanā zvaigzne” pie Gaisa tilta savulaik kūsāja ražošana – Latvijas laikā te ražoja velosipēdus „Ērenpreiss”, bet padomju gados sāka ražot mopēdus.

Pirmais mopēds ar nosaukumu „Sprīdītis” tika saražots 1958. gadā, tiesa gan, pirmajos pāris gadus tapa vien eksperimentālās partijas. Tomēr drīzumā veikalos parādījās mopēds „Gauja”, bet mopēdu „Rīga 1” 1965. gadā saražoja jau 90 tūkstošos eksemplāru.

Vispārējā deficīta apstākļos, kad rindā uz vieglās automašīnas iegādi bija jāstāv gadiem, bet motocikli bija dārgi, mopēds „Rīga” ātri vien atrada savu pircēju. Te sava nozīme bija arī tam, ka ražotājs piedāvāja divu veidu mopēdus – lētākus vienātruma mopēdus un dārgākus divātrumu mopēdus ar jaudīgāku motoru un augstāku komforta līmeni. Arī modeļu rinda tika laiku pa laikam uzlabota – no pirmās „Rīgas” līdz „divdesmit otrajai”, kam astoņdesmito gadu vidū sekoja „Delta”, mīļi dēvēta par „deltiņu”, un minimokiki „Rīga Mini” un „Stella”.

Jāpiebilst, ka Latvijā varēja iegādāties arī Ukrainā ražotos mopēdus, tomēr „Sarkanajā Zvaigznē” ražotie skaitījās kvalitatīvāki un bez tiem nav iedomājami savi trīsdesmit gadi mūsu valsts vēsturē. Šo faktu godinot, pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados ražotais mopēds „Rīga 12” ir iekļauts pat Latvijas kultūras kanonā.

Tomēr visus mopēdus „Rīga” vienoja tas, ka to vadīšanai nebija nepieciešamas motociklista tiesības un ar tiem varēja braukt arī pusaudži. Tieši tāpēc mopēdam „Rīga” ir īpaša vieta mūsu atmiņās, kur zāle ir zaļāka, debesis zilākas, bet tehniski neuzticamie Lietuvas Šauļu rūpnīcā ražotie mopēdu motori – jaudīgi pēc vella un spējīgi mūs nogādāt visos galamērķos – gluži kā Dona dziesmā „Trīs ādas”.