Rīgu izsenis dēvē par dārzu un parku pilsētu.Un tās lielākais un krāšņākais parks, neapšaubāmi,  ir Mežaparks. Atzīmējot pilsētas 700 gadu jubileju 1901.gadā,toreizēji Ķeizarmežu nolēma izveidot par sabiedrisku pilsētas parku,apbūvējot to ar vasarnīcām.Villu kolonijas celtniecības aizsācējs bija Rīgas pilsētas inženieris Ādolfs Agte,un visi galvenie būvdarbi tika paveikti 20.gadsimta sākumā.

   Taču  senākas liecības vēsta,ka šī teritorija bijusi apdzīvota jau 14.gadsimtā,kad šeit atradušās muižiņas,kā arī zemnieku un zvejnieku mājas,ar pārtiku apgādājot Rīgas pilsētu.17.gadsimtā,kad zviedru karalis te bija ierīkojis karaspēka nometni, parku sauca par Ķēniņa mežu,vēlāk pārdēvējot par Ķeizarmežu.Rīgas apkaime savu tagadējo nosaukumu ieguva vien 1923.

gadā,un pēc gadsimta ceturkšņa tika atklāts plašs kultūras un atpūtas parks –Mežaparks…1954.gada pavasarī arī mana dzīve cieši savijās ar,kā tad to dēvēja, Rīgas Kultūras un atpūtas parku. Radio diktoru konkursa finālā biju zaudējis savam draugam Jānim Ābolam,kad inženieris Visvaldis Grūbe,kas paralēli darbam radio vadīja arī parka radiomezglu,piedāvāja man kļūt par tā diktoru-tehniķi. Publiku nācās informēt par norisēm parka galvenajos objektos,kā arī palīdzēt savam kolēģim Elmāram Dukaļskim parka radiofikācijas darbos.Vadus vilkām uz visām iespējamām un neiespējamām vietām,lai varētu izvietot maksimāli daudz skaļruņu.Atceros,ka bijām pirmie,kas pārvilkām drātis arī  pāri lielās estrādes jumtam-tad gan kājas trīcēja no lielā augstuma…Tātad-dziesmu svētku estrāde,netālu no tās atradās deju laukums,kur 3 vakarus nedēļā spēlēju tolaik  pieejamo danču mūziku,netālu aiz Zoodārza-laivu stacija,tramvaja galapunktā-visai plaša peldētava,vēl –Zaļais teatris,ziemā-slidotava,kur arī neiztika bez mūzikas,tad vēl bija kinoteatris –Uzvara-ja nemaldos…Bet visvairāk apmeklētāju jau tad piesaistīja Zoodārzs,kura ieejas labajā pusē arī atradās Kultūras un atpūtas parka radiomezgls,tajā  gan ziemas gan vasaras sezonās nostrādāju turpat trīs gadus…Un tā man izrādījās gana laba diktora-komentētāja treniņskola.

Kopš tiem laikiem apritējis vairāk nekā pusgadsimts,un Mežaparks ir kļuvis citāds,īpaši savu funkciju- cilvēkiem baudīt kultūru,atpūsties un izklaidēties - attīstot un  pilnveidojot  divos pēdējos gadu desmitos.Top jauna un krāšņa Dziesmu svētku Lielā estrāde,pulcējot gan pašmāju gan ārzemju māksliniekus,koncerti un izrādes Zaļajā teātrī,visdažādākie liela mēroga publiskie pasākumi-Lieldienu svinēšana, sezonas atklāšana,Veselīga dzīvesveids diena,Meža dienu aktivitātes…Pastaigas parkā un skrituļošana,izbraucieni ar velosipēdiem,adrenalīns BMX trasē,sērfošana,nūjošana,sauļošanās,makškerēšana, ziemā-slidošana. slēpošana…Vieglāk būtu pasacīt,kas Mežaparkā nenotiek nevis notiek…

Mežaparks –arī celtniecības un savdabīgas arhitektūras paraugs…Pirms 100 gadiem gan tika uzcelts labi ja pāris desmiti villu,līdz 1.Pasaules karam to bija jau 108,vairumu ēku projektējot arhitektam G.Tīzenhauzenam,20.-30.gados uzcēla vairāk nekā 250 savrupmāju,vairāķums  no tām bija vienģimenes ēkas,kā arī divstāvu nami.Lielākā daļa – funkcionālisma paraugi,vairākas mājas būvētas modernizēta neoklasicisma formās…Protams,celtniecība Mežaparkā joprojām nav rimusi un nerimsies,vēl vienīgi piebildīšu,ka pirmās ielas Mežaparkā,ko projektējis Georgs Kūfalts,nosauktas Hanzas savienības pilsētu vārdos-Lībekas, Hamburgas, Visbijs, Stokholmas, Ščecinas, Gdaņskas un citas ielas,kas gleznaini iekļāvušās paugurainā priežu meža ainavā.

Bet - stāstīt par Mežaparku bez īpaša aizkustinājuma nav iespējams.Tāpēc, ka Mežaparks ir un paliks kā viena no dārgākajām mūsu galvaspilsētas pērlēm..Aizbrauksit un paši par to pāliecināsities.