Šis svētku nedēļas stāsts būs par mūsu nacionālo dārgumu  dzintaru. Droši vien katram latvietim ir savs dzintara stāsts. Kādam par Kurzemes jūrmalā atrastu dzintara gabaliņu, citam par vecvecmāmiņas dzintara saktu vai krellēm, bet vēl  kādam tas ir tautas dziesmās izdziedāts. Lai arī dzintars nav dārgakmens, dažādu tautu cilvēki to  iecienīja visos laikos, tam ir spēcīga maģiskā un simboliskā nozīme. Budisti uzskata, ka dzintars ir jūras izauklēta koka dvēsele, citas tautas to dēvē par Saules akmeni. Vairāk nekā trīsarpus tūkstošus gadu pirms Kristus dzintara rotaslietas nēsāja Ēģiptes faraoni un priesteri. Klejotājciltis to izmantoja naudas vietā, mainīja pret bronzu, varu un pat zeltu. Baltiju un Romu vienoja vēsturiskais dzintara ceļš – senais preču apmaiņas jeb tirdzniecības ceļš. Dzintaru uzskatīja par akmeni, kuram piemīt brīnumu spēks, to izmantoja arī dziedniecībā un astroloģijā.

Latvijas teritorijā dzintaru pazīst un apstrādā jau vairāk nekā 6000 gadu. Līdz ar tirdzniecības attīstību tas kļuva  par Baltijas jūras reģiona atpazīstamības zīmi, jo tika vests pat vairāku tūkstošu kilometru attālumā. Zināmā mērā dzintars asociējas ar latvietību, ne velti Latviju dēvē par Dzinarzemi, bet Baltijas jūru par Dzintarjūru.

Mūsu senči dzintaru iestrādāja rotās, piekariņos, amuletos, darināja pogas, un ievija dziesmu tekstos. To plaši izmantoja arī kulta priekšmetu veidošanā. Uzskatīja, ka dzintaram piemīt maģiskas īpašības - tas spēj vairot spēku un gara mundrumu, piesauc veiksmi, jauc nelabvēļu plānus un pasargā no ļaunas acs. Mūsu senči dzintara vīraku izmantoja arī kāzu ceremonijās, lai ģimenē būtu labklājība un svētība.

Dzintars ir gadsimtu gaitā pārakmeņojušies priedes sveķi, kuriem  ir aptuveni 40 miljoni gadu. Tiek uzskatīts, ka  90% pasaules dzintara atrodas ap Kaļiņingradas apgabalu. Latvijā nav savu atradņu - mūsu dzintars ir tikai atskalots, to dienvidrietumu vēji atnes uz mūsu pusi. Dažos dzintara gabaliņos var ieraudzīt augus un kukaiņus.– tolaik mīkstajos priežu sveķos ielipušas papardes, smilgas, mušas vai spāres. Latvijas dzintars mēdz būt visdažādākajās krāsās – pienbalts, medus dzeltens, sarkanbrūns, caurspīdīgs un dūmakains.

Dzintara gabalus var aplūkot Latvijas Dabas muzejā, Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā un Latvijas Vēstures institūtā, Liepājas mākslas un vēstures muzejā, arī Dzintara muzejā, veikalā Vecrīgā. Lai arī daudziem dzintara rotas vairāk saistās ar vecmāmiņu greznumlietu lādītēm, tomēr pieprasījums pēc tām ir stabils un pat pieaug. Mākslinieki meistarīgi izgatavo modernas rotaslietas, rod arvien jaunus dzintara apdares veidus un iespējas, akcentējot akmens dabisko formu un faktūru. Atliek tikai katram atrast savu Saules akmens gabaliņu un veidu, kā ar to mīļi sadzīvot gan svētkos, gan ikdienā.