Daugava latviešiem ir viens no nacionālajiem simboliem, kuru apraksta literatūrā un apdzied dziesmās, dēvējot par „Daugavu māmuļu”, par tautas „likteņupi”, kas ietekmējusi arī tautas vēstures ritējumu.

Daugava ir lielākā Latvijai cauri plūstošā upe, kuras kopgarums ir 1005 kilometri. No tiem 352 kilometri plūst cauri Latvijas teritorijai. Gadsimtu gaitā Daugava bijusi nozīmīga transporta artērija, iztikas pelnīšanas līdzeklis un arī enerģijas avots uz kuras izvietotas Latvijas lielākās hidroelektrostacijas: Ķeguma, Pļaviņu un Rīgas HES. Bet Daugavpils hidroelektrostaciju, lai arī sāka celt 1979. gadā, tomēr desmit gadus vēlāk tā būvniecību pārtrauca. To uzskatīja par visas sabiedrības uzvaru, jo HES celtniecības rezultātā tiktu applūdināts Daugavas loku dabas parks, kurš atrodas  starp Daugavpili un Krāslavu, tādējādi netieši šim notikumam esot fonā, sākās tautas atmoda, kas Latvijai atnesa neatkarību.

Latviešu dzejnieks un dramaturgs Rainis, īstajā vārdā Jānis Pliekšāns, savā poēma „Daugava”, kura sacerēta 1915. gadā, bet darbs pie tās turpinājās vēl nākamos četrus gadus, līdz tā 1919. gadā iznāca - neilgi pirms Bermonta armijas uzbrukuma. Raiņa grāmata tika divās nedēļās izpirkta. Tajā viņš sacīja, ka tauta pulcēsies pie likteņupes, pie kuras tā izdziedās savu likteni. Pliekšānam vēl neko nezinot, viņš ļoti precīzi bija pareģojis notikumu attīstības gaitu. Viņa poēma tiek arī uzvesta uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves Birutas Skujenieces inscenējumā 1923.gadā. No jauna Raiņa „Daugava” kā tautu vienojošs spēks tika uzvesta atmodas laikā 1988. gadā. Tad Valentīna Maculēviča Valmieras teātrī uzveda poēmu „Daugava”, kā arī šim iestudējumam tika sacerēta Mārtiņa Brauna mūzika Raiņa dziesmai „Saule, Pērkons, Daugava”. Tā tagad ir kļuvusi par mūsu kultūras klasiku, kas vieno lielo Dziesmu svētku kopkori.