Domājot par pazīstama un zināma cilvēka dzīves gājumu, visbiežāk atmiņu pavediens sāk ritēt ar kādu sīkumu, ar mazu, bet zīmīgu darbu. Tas attiecas gan uz pazīstamiem cilvēkiem, gan tādiem, kuru darbus varam iepazīt tikai no vēstures grāmatām.

Šodien ir 2. decembris, Krišjāņa Valdemāra 192. dzimšanas diena. Krišjānis Valdemārs, protams, ir pieminēšanas vērts mūsu stāstu ceļā uz Latvijas simtgadi, tomēr, kā jau vēstures leģendai pienākas, viņa atcerēšanās šodienas cilvēkam reizēm slēpjas mazos ikdienas notikumu gabaliņos.

Lielveikalā, klīstot gar dažādu šķirņu alus rindām, viena no etiķetēm uzrunā ar uzrakstu “Latvietis”. Tā veidota atdarinot rokrakstu. Ja painteresējas, tad var uzzināt, ka tas ir mākslinieka Rituma Ivanova veidots dizains. Tā tas arī domāts – lai atcerētos pirms apmēram 160 gadiem pie studenta istabas piespraustu zīmīti ar domu pateikt visiem, ka te dzīvo Krišjānis Valdemārs, kamerāliju students, latvietis.

Kamerālijas – tā tolaik sauca valsts saimnieciskās dzīves zinātnes, ekonomiku. Šodienai piemērojot – tas ir kaut kas līdzīgs slavenajam un daudzās vietās prasītajam MBA (master of business administration) grādam, kādu var iegūt augstās un zemās skolās. Tērbata, tolaik, kad tur mācījās Krišjānis Valdemārs, bija smalka un dārga skola, kurā viņš tika tikai ar ļoti lielu mācīties gribu un mecenāta atbalstu. Sasmakas saimnieka ģimenē dzimušajam puisim parastajā kārtībā, visticamāk, visu mūžu būtu jāliek par “latvieti”, tas ir – par zemnieku, vai labākā gadījumā - par skrīveri vai pusskolotāju, vien būtu jāpaliek, ja ne vien liktenis, droši vien jau arī veiksme un paša spējas.

Lasot par Valdemāra paveikto un to, kā iecerētais panākts, nāk prātā diezgan izveicīga vīra tēls. Īsam atgādinājumam – viņš nodibināja izteikti latviskās “Pēterburgas Avīzes”, kur kādu brīdi vienlaikus iemanījās būt gan cenzors, gan galvenais redaktors; organizēja ziedojumu vākšanu un  Ainažu jūrskolai un tai pat gadā apprecējās ar baltvācu tirgotāja meitu – rakstnieci, ar kuru kopā

vēlāk audzināja trīs audžumeitas – latvieti un divas angļu meitenes; izplānoja un veica zemes iepirkumu Krievijā, Novgorodā; tas gan bija samērā neveiksmīgs pasākums, bet bija iecerēts kā viltīgs gājiens, kā latvietim tikt pie savas zemes; vēlāk viņš izveidoja Krievijas impērijas kuģu reģistru un gana būtiski pastrādāja jūrniecības ekonomikas sakārtošanā; visa mūža garumā atbalstīja un nešaubīgi izmantoja savu ietekmi (faktiski tā bija līdzdalība) latviešu biedrību veidošanā un tautas dziesmu pierakstīšanā, grāmatu lasīšanas veicināšanā, izglītības kā ceļa uz labklājību popularizēšanā - un tas liecina gan par viņa latviskumu, gan par izveicīga un praktiska vīra ķērienu, arī tad, ja ne vienmēr visas lietas vienmēr bijuša veiksmīgas.

“Latvji, brauciet jūriņā” - arī šo sauc par Krišjāņa Valdemāra saukli. Dzimtā Sasmaka nu jau deviņdesmit gadus ir Valdemārpils. Miervalža Poļa iecerētais bronzas Valdemārs sēž Ventspils Ostas ielas promenādē. Ir gan piemineklis, gan skvērs, gan viena no galvenajām ielām Rīgā un citur, un ar to Krišjāņa Valdemāra piemiņas vietu uzskaitījums nebeidzas – mums ir, kur atcerēties uzņēmīgo vīru, kas tik daudzās lietās bija pirmais - pirmās latviešu bibliotēkas izveidotājs, pirmā laicīgā kora dibinātājs Latvijā, pirmais kurzemnieks Tērbatas universitātē, kurš nosauca sevi par latvieti, jaunlatviešu kustības organizētājs un vadītājs, ekonomists un saimnieks.