Fragments no „Spēlēju dancoju” Dailes teātra aktieru izpildījumā...

Divus mēnešus pirms Latvijas, 1918. gada 15. septembrī dzimis Indulis Kalniņš. Visspilgtāk viņa vārds ir ierakstīts Dailes teātra vēstures lapās, jo tur aizritējis gandrīz viss viņa darba mūžs -vairāk nekā divdesmit gadu viņš bijis teātra muzikālās daļas vadītājs un šo gadu laikā tapušas ļoti daudz melodijas teātra izrādēm, rakstīta arī kino mūzika. Stāsta ievadā dzirdējāt Dailes teātra himnu „Spēlēju dancoju”, jā, Indulis Kalniņš bija mūzikas autors leģendārajam Eduarda Smiļģa iestudējumam „Spēlēju dancoju”, vēl jāpiemin tādas populāras izrādes kā „Palmas zaļo vienmēr”, kuras "Silavas valsis" bijis neatņemama skolu izlaidumu un salidojumu sastāvdaļa, arī „Minhauzena precības”, „Tomass Nipernādijs”, „Vaidelote”, „Sprīdītis” un „Hamlets”. 

Latvijas Radio gaiteņos var sastapt daudz un dažādus cilvēkus un reizēm der arī kādu iztaujāt. Tā Induļa Kalniņa meitai Ilzei Aldrei, kura daudzus gadus bijusi LR skaņu ierakstu operatore, jautāju - kāda viņai šķiet tēva radītā mūzika:

Viņam bija ārkārtīgi latviska mūzika, to visi uzsvēra. Ļoti latviska, vienkārša. Vispār viņam patika, ka cilvēki priecājas, viņš nerakstīja drūmu mūziku. Kur vajadzēja, tur protams – iestudējumos, lai notēlotu, raksturotu kādu notikumu, bet visā visumā viņam ir ļoti romantiska, ļoti skaista mūzika. Un latviska, to arī Oļģerts Grāvītis vienmēr uzsvēris, kurš kā muzikologs viņa mūziku vairāk pārzināja, tieši tā viņš arī raksturoja – ģeniāla tā mūzika bija!

Indulis Kalniņš ir teātra mūzikas autors, tomēr viņam bija arī otra mūzikas mīlestība – ērģeļmūzika. Viņš rakstījis gan mūziku ērģelēm, gan pats bijis ērģelnieks Rīgas Svētā Jāņa baznīcā. Muzikalitāti un augstās darba spējas Indulis esot mantojis no tēva, slavenā kordiriģenta Teodora Kalniņa, tā uzsver Ilze Aldre:

Jā, no Teodora Kalniņa, bet tikai raksturs bija pavisam citādāks. Vecaistēvs bija ieturēts un stingrs, bet paps bija sabiedrības dvēsele. Viņš visiem patika, ļoti patika sievietēm. Galants, nekad nestaigāja nošņurcis. Lai arī kāds bijis vakars, mājās pārnāca, noģērbās, visas drēbes tīras, nākamajā dienā kā no skatloga. Es tagad atcerējos, nu, tāds humors – draudzējās ar manu mammu... Mamma stāstīja – mēs abi ejam mājās, viņš izraujas, uzkāp karnīzē, Lāčplēša ielā lielās mājas, un staigā, un bļauj: „Ja tu mani mīli, tad skaties!” Viņa saka: „es taču nevaru skatīties, man bail”, bet viņš bija bezbailīgs. „Skaties, Tonci” (viņš bija Incis un mamma Tonija – Antonija), „skaties uz Inci, Tonci”… Teiksim, dulls, jā, savā veidā, tāpēc viņš arī visiem patika. Un ļoti asprātīgs bija un ļoti humora pilns.

Kā allaž stāstu noslēdz muzikāls vēstījums, šoreiz Ilzes Aldres izvēlēts:

Man ļoti patīk Dailes teātra himna, ar ko sākās „Spēlēju, dancoju visu cauru mūžu”. Protams, arī „Silavas valsis”. To dzied aktieri, bet solists ir Gunārs Cilinskis. Vakar klausos – Cilinskis, nu, brīnišķīgi, viņš ir solo un visi teātra aktieri piebalso...