Kamanas - tā ir Sigulda, bobslejs un skeletons – arī  Sigulda … Kā punkts uz "i". Bez Siguldas kamaniņu un bobsleja trases Phjončhana mums diez vai sapņos rādītos…Taču bez šodienas nenāk rītdiena, un arī  tagadne dzimst  pagātnē. Jau 1887. gadā ar kņaza  Kropotkina atbalstu Vidzemē tiek uzcelta pirmā kamaniņtrase Baltijā, savukārt Āgenskalna strēlnieku biedrība izveido kamaniņu, bobsleja un skeletona ledus trasi Rīgā, kas kā maksas trase darbojas līdz pat 1920. gadam. 900 m garu bobsleja trasi uzbūvē arī Siguldā, bet kara laikā to noposta un uz  vairākiem gadu desmitiem renes sporta veidi tiek aizmirsti, līdz 1964. gadā kamaniņbraukšanu iekļauj Ziemas olimpisko spēļu programmā Insbrukā. Jau pēc 3 gadiem RVR inženieri Uldis Bergmanis un Māris  Ozols uzbūvē kamanas, tās parādot kinohronikā, un Rīgas gaļas kombināta entuziasti sarīko pirmās sacensības, kurās startē 32 dalībnieki. Tieši pirms 50 gadiem – 1968. gada 25. janvārī garākajā trasē Baltijā "Cīrulīšos" Cēsīs notiek pirmās neoficiālās sacensības, piedaloties gandrīz visiem sabiedriskajiem šīs trases izvedotājiem. Sākotnēji trase bijusi no koka, vēlāk radušies arī betona elementi. Tika izmantots dabiskais ledus, tāpēc sezonas ilgums bija atkarīgs no dabas apstākļiem. Tieši "Cīrulīšos" savu sportisko karjeru sākuši kamaniņbraucēji Vera Zozuļa, Ingrīda Amantova, Astra Rībena, Iluta Gaile, Rolands Upatnieks, Valdis Ķuzis, bobslejists Zintis Ekmanis un citi.

1968. gada 31. janvārī nodibina kamaniņu - bobsleja federāciju. 20. februārī trasi pieņem speciāla komisija, lai jau nākamajā dienā te aizvadītu Republikas 1. sacensības. Pēc pāris gadiem trasi uzbūvē arī Ogrē, 1977. gada 1. septembrī atver kamaniņu sporta nodaļu Murjānu internātskolā, kur pēc Rolanda Upatnieka iniciatīvas Ēvalda Vēveļa vadībā uzceļ koka kamaniņu trasi.

Idejām pārbagāts cilvēks ir inženieris Valdis Tiliks - pēc viņa skicēm un zīmējumiem tiek izveidota starta estakāde bijušajā hipodromā, bet, viņa audzēkņiem gūstot pirmos lielos starptautiskos panākumus, dzimst doma par nopietnas sporta būves radīšanu Latvijā. Kā iespējamās jaunās trases vietas tiek minētas - Tukums, Madona, Gaiziņš, Sigulda un dažas citas, līdz priekšroka tiek dota Siguldai. Daudzi šo ideju atbalsta, bet netrūkst arī pretinieku, īpaši Maskavas sporta funkcionāru vidū. Lai gan olimpisko medaļu kāre ir tik liela, ka 12 lielu sporta būvju vidū sākotnēji iekļauj arī Siguldu, diemžēl, drīz sāk pūst citi vēji un tiek lemts trasi atdot Ļeņingradai (tagad  Sanktpēterburgai). Taču Valda Tilika fanātisms un inženiertehniskās prasmes, Rolanda Upatnieka trakās idejas un audzēkņu  pirmie panākumi, Daumanta Znatnaja sportiskā diplomātija, pašu siguldiešu entuziasms, Leipcigas sporta būvju Zinātniski tehniskā centra un dienvidslāvu speciālistu atsaucība un zināšanas, būvējot  Sarajevas olimpisko trasi, vēlāk - pašu celtnieku pašaizliedzīgais darbs Siguldas PMK priekšnieka Jura Čivča vadībā, projekta galvenā kūrētāja Miervalda Dzirnieka entuziasms - lai man piedod desmitiem cilvēku, kurus te neesmu nosaucis - pluss latviešu sportiskie starptautiskie  panākumi un nopietnās iestrādes svaru kausus tomēr pagriež par labu Siguldai.

1986. gadā Siguldas kamaniņu un bobsleja trases pirmais posms stājas ierindā, vēlāk to pilveido, līdz 2009. gadā trases teritorijā izbūvē modernu starta estakādi, un Sigulda tagad pelnīti tiek uzskatīta par vienu no labiekārtotākajam trasēm visā pasaulē.

Bet "Cīrulīšiem", tātad šodien svētki - apaļs pusgadsimts! Palikušas vien speciālistu, treneru un viņu audzēkņu atmiņas, aculiecinieku stāsti, daži filmu fragmenti, kā arī jaukā izstāde pirms 4 gadiem "Kamaniņu sports Cēsīs"… Taču "Cīrulīši" bija sākums. Sākums ceļam kalnup. Pretī olimpiskām virsotnēm.