Ja vēlaties sastapt karali vai palūkoties uz karalieni, tad, izrādās, nav nemaz jābrauc uz Angliju vai jākuģo uz Stokholmu. Sporta karalis futbols mīt tepat Rīgā. Tagad gan tādu pārmaiņu vēju appūsts, un arī sporta karaliene vieglatlētika nav nekur aizskrējusi, bet jaunās prezidentes Inetas Radevičas piesaulītē pošas jaunās sezonas startiem.

Un tieši šodien ir īstais brīdis pabūt karalienes galmā, lai atcerētos, kā tad tas viss īsti sācies un turpinās. Tad, lūk, pirms 97 gadiem, 24. aprīlī tika nodibināta Latvijas Vieglatlētikas savienība, un par tās vadītāju kļuva Jānis Dikmanis, starp citu, LOK pirmais priekšsēdētājs. Tas gan nenozīmē, ka pirms tam Latvijā neviens neskrēja, nelēca tālumā vai augstumā, nemeta šķēpu un nenodarbojās ar citām disciplīnām. Lai gan īsti precīzu datu nav, tomēr vēstures avotos visbiežāk ir minēts, ka ar vieglatlētiku pirmie sākuši nodarboties Rīgas Vingrotāju biedrības sportisti, un tas noticis 1897. gadā. Savukārt Latvijas pirmrekordi fiksēti 1901. gadā starppilsētu sacīkstēs Pēterburgā, un šo gadu uzskata par Latvijas vieglatlētikas dzimšanas gadu.

1912. gada vasarā notika Stokholmas olimpiskās spēles, un tajās Krievijas delegācijas sastāvā piedalījās arī 14 vieglatlēti no Latvijas. Pirmās meistarsacīkstes bijušas 1920. gada septembrī, un trīs gadus vēlāk tajās sāka startēt arī sievietes. Savukārt astotās Olimpiādes  spēles Parīzē 1924. gadā bija pirmās, kurās piedalījās neatkarīgās Latvijas delegācija, tostarp 10 vieglatlēti. 10. olimpiādes spēles risinājās tālajā Losandželosā, un vienīgie Latvijas delegācijā bija vieglatlēti - Jānis Daliņš un Jānis Dimza. Valmierietis 50 km soļojumā aiz angļa Tomasa Grīna bija otrais, saņemot pirmo olimpisko medaļu Latvijas sporta vēsturē. Savas karjeras laikā Daliņš dažādās distancēs ir uzstādījis 7 pasaules  un vairāk nekā 40 Latvijas rekordus soļošanā. Pēdējo reizi  sacensībās viņš startēja jau pēc kara, būdams emigrācijā - 1947. gadā Jānis Daliņš uzvarēja stadiona sacīkstēs Nirnbergā. Viņš, neapšaubāmi, bija pirmskara laiku pati spilgtākā personība mūsu sporta karalienes galmā.

Ja atskatās nākamajos 50 gados, par kuriem uzskatāmi, profesionāli, saistoši un intersanti runā Andris Staģis savā grāmatā "Latvijas vieglatlētikas vēsture -1944 -1991", tad šī laika spožākā personība bija šķēpmetējs Jānis Lūsis,.kura foto  rotā arī minētā izdevuma vāku..Tokijā Jānis izcīnīja olimpisko bronzas godalgu,.Minhenē viņš bija otrais, bet 4 gadus iepriekš Mehiko kļuva par olimpisko čempionu..Es pats gan Meksikā nebiju,.bet ieraksts,.ko pēc mana lūguma veica lietuviešu kolēģis Aļģis Matuļavičs, nointervējot Jāni tūlīt pēc  spožās uzvaras 1968. gadā,joprojām ir viens no dārgākajiem ierakstiem manā fonotēkā.

"Esmu ļoti priecīgs, ka šodien man izdevās izcīnīt olimpisko zelta medaļu. Jāsaka, kas tas bija ļoti, ļoti grūti."

 Ar cieņu pret pagātni un skatu nākotnē - šāds Inetas Radevičas autogrāfs rotā minēto vieglatlētikas enciklopēdiju. Tālab, atceroties sākotni, gribas novēlēt mūsu sporta karalienes pavalstniekiem ne tikvien labus rezultātus jaunajā sezonā, bet arī spožus startus nākotnē, pošoties 2020. gada olimpiādes spēlēm Tokijā.