Šīs dienas Stāstu Rakstu raidījumā par Emīlu Dārziņu, īpaši stāstot par viņa radīto instrumentālo opusu „Melanholiskais valsis”.

Emīls Dārziņš bija viens no spilgtākajiem un iemīļotākajiem latviešu komponistiem,  izcils mūzikas kritiķis, pedagogs un diriģents. Lai arī Dārziņš starp mums vairs nav kopš 1910. gada, joprojām ir viņa spilgtie darbi, kuri ir un būs. Būs arī tālākā nākotnē, jo tas, ko viņš radīja ir brīnums. Viņa daiļradē ir kordziesmas, solodziesmas, simfoniskā mūzika, un gadsimta garumā viens no pašiem, pašiem populārākajiem darbiem, ko ne reizi vien dzirdējis katrs no mums, ir simfoniskais skaņdarbs „Melanholiskais valsis”.  Pēc apvainojumiem plaģiātismā Emīls Dāzriņš iznīcināja savus nedaudzos simfoniskos darbus, bet “Melanholsikais valsis” laimīgi paglābās un dzīvo savu mūžu.

Šis Dārziņa opuss iekļauts Latvijas Kultūras kanonā, un kā tur rakstījusi Latvijas Radio 3 - Klasika direktore Gunda Vaivode, tad  “Melanholiskajā valsī” apvienojas Dārziņam raksturīgais gara aristokrātisms un izteiksmes vienkāršība, sirsnība, jūtu patiesums, sadzīves mūzikas žanru paceļot smalkā mākslinieciskā līmenī.

Un te viens stāsts par “Melanholiskā valša” tapšanu - Emīla Dārziņa māte atceras dzejnieka Jāņa Poruka kundzes stāstīto sakarā ar komponista viesošanos viņas vecāku mājās Lāčos, pie Cēsīm: “Tur esot lapene, visa apaugusi ar zaļumiem. Tai lapenē viņa ar Poruku esot saderinājusies un Poruks vasarās tur pastāvīgi sēdējis un rakstījis. Arī toreiz Dārziņš ar Poruku nosēdējuši lapenē gandrīz visu nakti. Runājuši ļoti maz, it kā saprazdami bez vārdiem ko katrs domā un jūt. Kad Emīls palicis viens pats, viņš esot redzējis kādu parādību – tam lapenes stūrī parādījusies Dievmāte un gaisā bijušas dzirdamas skaņas. Rītā viņš to Porukam esot izstāstījis, piesēdies pie klavierēm un mēģinājis naktī dzirdēto spēlēt. Tas esot bijis “Melanholiskā valša” sākums.”

Savos darbos Dārziņš aicināja paplašināt apvārsni un tiekties tālāk, nekā mums ikdiena piedāvā.

Muzikologs un mūsu radio kolēģis Orests Silabriedis intervijā teicis, ka atsevišķu laika posmu varot dēvēt par Emīla Dārziņa laiku. Emīls Dārziņš visu pirms ir viens no tiem pirmajiem, kurš par mūziku rakstīja tik aktuāli, tik spilgti un skaisti, ka tie teksti ir absolūti spilgti arī mūsdienās. Viens no tiem ir arī “Melanholsiko valsis”. Orests Silabriedis stāsta par Emīla Dārziņa raksturu, būtību un to, kā tas atainojās arī viņa darbos.

Pēc rakstura viņš bija diezgan intraverts. Protams, viņam ļoti patika kompānijas un viņš bieži bija draugu un paziņu pulkā, bet tomēr tam īstajam Dārziņam laikam nebija tā ļoti viegli pieskarties, un ar visu to viņš ir spējis radīt ārkārtīgi spēcīgus darbus, ka tie nav zaudējuši ne miligramu no sava iedarbīguma arī mūsdienās. Melanholiskais valsis, iespējams, ir viens no tiem opusiem, kas visskaidrāk, visdzidrāk, visskaistāk iemieso Emīla Dārziņa dvēseli. Un ne tika -, tas ir kļuvis par latviešu simfoniskās mūzikas simbolu. Pilnīgi noteikti. Jānis Sudrabkalns skaisti savulaik ir rakstījis, kā tur katra frāze un katra skaņa mirdz tūkstoš rantīm, salīdzināja ar tiem rasotajiem tīmekļiem, ko mēs rudenī redzam, un katrs, kam pazīstami Latvijas lauki, uzreiz sapratīs, par ko ir runa.

Emīla Dārziņa mūzika latvieša dvēseli atklāj vispatiesāk un dziļāk. Un varbūt tieši šis ir iemesls, kāpēc šis populārais skaņdarbs ir tik daudz interpretācijās, ir par pamatu grupas "Prego" dziesmai “Melanholiskais valsis”, ir piedzīvojos arī teātra iestudējumu 2005. gadā Dailes teātrī, kad bija komponista 130. dzimšanas dienas gads. Stīgu skaņās “Melanholisko valsi” izspēlējis arī ģitārists Kaspars Zemītis, kuru tieši šobrīd arī klausāmies.