Ceriņi ja ne kļuvuši par visa novada neoficiālo simbolu, tad vismaz pēdējos gados pavisam noteikti tas par tādu ir kļuvis cilvēku un novada acīs. Varētu teikt, ka iznākums ir likumsakarīgs, jo pēdējos gadus maija beigās, kad ir ceriņu ziedēšanas laiks – Dobele nododas ceriņu ziedēšanas priekiem – rīkojot īstus vasaras svētkus, kas pulcē gan vietējos iedzīvotājus gan iebraucējus no tālākajiem Latvijas nostūriem.

Kā jau katru gadu Dobeles ceriņu un reizē pilsētas novada svētkos - tiek rīkots svētku gājiens, novada pagastu izrādīšana un Nakts skrējiens. Tapāt neiztikt bez zaļumballes, gaismas šova un sadziedāšanās.

Tomēr Dobele aiz sava ceriņu plīvura slēpj arī vēsturisko mantojumu. Vai tās būtu Dobeles pilsdrupas, ūdensdzirnavas vai tirgus laukums.

Tieši Dobeles pils bija pēdējā sentlatviešu pils Latvijas teritorijā, kura veica sacelšanos pret Livonijas ordeni līdz pat 13. gadsimta beigām. Pēc neskaitāmiem uzbrukumiem zemgaļi bija spiesti paši nopostīt koka pili un aiziet no šīs vietas. Pieminot šo notikumu, Dobelē 1989. gadā ir izveidots piemiņas akmens, kura autors ir Mārtiņš Zaurs. Bet runājot par pašu akmeni, tajā ir iecirsti šādi Viļa Plūdoņa vārdi –

„Zini, no šis vietas pirms 700 gadiem zemgaļi aizgāja lepni un brīvi. / Mēs svešā malā ejam, bet sirds mums paliek te.”

Kaujas un pastāvīgā varu maiņa bija saistīta ar to, ka Dobele ģeogrāfiski atradās izdevīgā vietā, tāpēc bieži nācies aizstāvēt pret iebrucējiem. Par pilsētas uzplaukuma laiku var uzskatīt Kurzemes - Zemgales hercoga Jēkaba valdīšanas (1642 -1682) posmu 17. gs. Tad Dobeles muižā, iepretim pilsdrupām, tika ierīkotas dzirnavas, Bērzes upe tika uzdambēta un tās krastā ierīkota arī maltuve, kokzāģētava un etiķa darītava. Šajā laikā stipri tika izcirsti apkārtējie koki un meži. Taču tad nākuši zviedru laiki. Tika slēgta kokzāģētava un līdz ar to aizgājusi arī pilsētas labklājība.

Mūsdienās Dobele ir 18. lielākā pilsētā Latvijā, bet tās iedzīvotāju cīņas spars ir saglabājies vēl šobaltdien.

Kāpēc gan to nevarētu pārbaudīt kādā zaļumballē, kungiem uzlūdzot dāmas un iegriežot vasaru ar "Sestās Jūdzes" dziesmu „Gan jau”.