Tā 1944. gada 15. martā Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes baznīcā Lūcija Garūta iesāka kantāti ar nenoliedzami spēcīgu skaņdarbu „Dievs, Tava zeme deg”, ko viņa pirmatskaņoja kopā ar leģendāro Reitera kori, un dziedātājiem Ādolfu Kaktiņu un Marisu Vētru.

Vēlāk kādā Baznīcas ziņu izdevumā rakstīs, ka mūzikas meistari parasti radot divējādus darbus. Vieni tūliņ izceļas ar autora oriģinalitāti un tajos mēs baudām jaunas nedzirdētas harmonijas un tīksmināmies par nebijušām melodijām, bet otri darbi uzrunā mūsu jūtas. Baznīcas 22. nummurā rakstīts:

„Klausoties šādā skaņdarbā mēs iegrimstam mūsu pašu slepenajā pasaulē, ļaujam izsāpēt mūsu sāpēm, noreibt mūsu līksmei, notvīkt mūsu mīlai, lūgties mūsu lūgšanām.”

Šis Baznīcas izdevums komponistes un piānistes Lūcijas Garūtas kantāti pieskaitījis pie tādiem darbiem, kā Vītola „Gaismas pilij”, Kalniņa „Svešumā klīstot”, Dārziņa „Mātes dziesmai”, Zālīša „Ceļam uz dzimteni” un citiem ievērojamiem mākslinieku skaņdarbiem.

Anglijā, Lesterā 1986. gadā Dziesmu dienu Latviešu mūzikas koncertā klausītāji pēc „Dievs, Tava zeme deg” atskaņojuma cēlās kājās, lai aplaudētu. Kā paskaidroja savā rakstā ar nosaukumu „Elja informācija” Jāna Jēruma - Grīnberga, kura tolaik apmeklēja šo koncertu, tad drīzāk tas bija šī darba emocionālais spēks un muzikālā varenība nevis koru, solistu un ērģelnieces mākslinieciskais izpildījums. Viņa uzskata, ka tikai šīs vienas kantātes dēļ Garūta ir nodrošinājusi nemirstību latviešu mūzikā. Protams, nevar neuzteikt Andreju Eglīti teksta autoru.

Jēruma - Grīnberga rakstā arī uzsvērusi, ka tajā laikā sievietei kļūt par komponisti bijis grūtāk nekā vīrietim, jo vienkārši šajā jomā dominēja vīrieši, kuru rokās atradās komponistu blice.

Kaut arī apdāvināto komponisti viņas laikabiedri raksturoja kā mīlīgu, maigu un ļoti sievišķīgu, taču Lūcija bijusi sieviete ar dzelzs mugurkaulu un stingru raksturu, un ļoti, iespējams, tas ir arī tas, kas bija jūtas viņas skaņdarbos. Reizē sievišķīgi, bet tajā pašā laikā ar lielu dvēseles dziļumu un spēku.

Līdz pat 1982. gadam valdīja uzskats, ka kantātes pilnīgais variants ir neatgriezeniski zudis, jo padomju Latvijā skaņdarba ieraksti tika likvidēti. Tomēr komponists Longins Apkalns, izmantojot vairāku Vācijas radiofonu arhīvos atrasto muzikālo materiālu, kantāti rekonstruēja, lai 1982. gada 8. maijā Stokholmā ļautu tai pirmoreiz izskanēt trimdā. Šis Lūcijas Garūtas darbs ir arī iekļauts Kultūras kanonā, kā izcils tā laika Latvijas kultūras vērtību atspoguļojums.

Ārā aiz loga jau pumpuri teju teju uzpaluks un kur vēl skaistāk, tas ir apdziedāts kā Lūcijas Garūtas nelielajā skaņdarbā „Dzimtene pavasarī”, ko izpilda Aivars Krancmanis pavadījumu uz klavierēm spēlējot Dzintrai Erlihai.