Šīs dienas Stāstu Rakstu raidījumā par Dailes teātri, kurš šodien svin 97 jubileju.

Teātra mājas lapāielūkojoties, ieraudzīju skaistu citātu, ko par Dailes teātri reiz teicis Jāni Sudrabkalns, tāpēc vēlos to nolasīt arī jums - „Dailes teātris uzsāka savu darbu spēlējot un dancojot. Kā pārnestā, tā tiešā nozīmē. Aizverot acis, jūs atceraties desmitiem izrāžu sākumu. Nodziest spilgtās spuldzes. Uz dažiem mirkļiem skatuve iegrimst tumsā, tumsā ieskanas svinīga tauru vai naiva flautas mūzika, vijoles dziesma vai arfas modulējošais raksts. Visbiešāk tā bija arfa”.

Un tā tik tiešām ir Dailes teātrī spēlē un danco no sirds. Un to dara jau no tā atklāšanas laika - 1920. gada 19. novembra, kad tika nospēlēta pirmā izrāde, kuru iestudēja Dailes teātrī - Raiņa luga „Indulis un Ārija”.

Mazliet ielūkosimies teātra vēsturē - Dailes teātri mēdz dēvēt par teātri ar visspožāko režijas teātra vēsturi Latvijas kultūrā, kura stilu vairāk nekā četrdesmit gadus veidoja tā dibinātājs, aktieris un režisors Eduards Smiļģis. Kopā ar Smiļģi teātra komandā strādāja Rainis, Aspazija, Jānis Muncis, Felicita Ertnere un Burhards Sosārs - šie cilvēki kopā dibināja un radīja Dailes teātri.

Teātra pirmais gads bija grūts materiālā ziņā, jo viss balstījās  tikai uz darbinieku entuziasma, taču pamazām tika iegūti līdzekļi, veikti remonti un teātris guva skatītāju atzinību.

Dailes trātrī bijuši septiņi galvenie režisori un mākslinieciskie vadītāji.  Kā jau minēju, sākumā tas bija Smiļģis, viņš darbojās līdz 1965. gadam - viņa vadībā Dailes teātrī tika izaudzinātas trīs aktieru studijas. Smiļģis par teātri teicis šādi - „Es no Krievijas reiz aizbraucu uz Somiju. Tur tais viņu šērās, tajos kalnos un klinšu masīvos es redzēju kāvus, ziemeļblāzmu, sajutu to varenību, un tad manī arvien vairāk nobrieda vajadzība atdot cilvēkiem kaut ko no tā lieluma. Es jutos necienīgs viens pats to nest. Un tālab es nodibināju savu teātri…”.

Pēc Eduarda Smiļģa, līdz 1970. gadam teātra vadītājs bija Dailes teātra 2. studijas audzēknis un režisors Pēteris Pētersons, pēc tam - aktieris, režisors un pedagogs Arnolds Liniņš , kopš 1987. gada teātra mākslinieciskais vadītājs bija Kārlis Auškāps. Vēlāk teātra vadītājs bija režisors Mihails Gruzdovs, bet vēlāk amatu ieņēma mākslinieks Mārtiņš Vilkārsis, bet no 2012. gada  teātra mākslinieciskais vadītājs ir Dž.Dž.Džilindžers.

Līdz 1997. gadam Dailes teātris darbojās ne tur, kur tagad Brīvības ielā, bet gan Lāčplēša ielā. Šobrīd tur atrodas Jaunais Rīgas teātris.

Teātra repertuārā jau kopš pirmsākumiem ir gan pasaules lielā dramaturģija - Šekspīra, Šillera, Ibsena, Raiņa darbi, gan sava laika talantīgāko autoru lugu uzvedumi. Īpašu vietu ieņem muzikālās izrādes - savulaik te spēlētas „Trejmeitiņas”, un tieši šī izrāde bija pati, pati populārākā, tuvojoties teātra pirmajai desmitgadei. Tā tika nospēlēta 300 reižu.Vēl muzikālo izrāžu starpā bija „Monmartras vijolīte", „Trīsgrašu opera", vēlāk - „Īsa pamācība mīlēšanā", „Šerloks Holmss", „Džons Neilands", bet mūsdienās - „Meža gulbji”, „Tobāgo!", „Melanholiskais valsis", „Marlēna", „Oņegins”.

Katru gadu teātris skatītājiem piedāvā 15 - 18 jauniestudējumus, arī šobrīd Dailes teātrī skatāmas daudz jo jaudz jaunas izrādes, uz kurām ar prieku teātris aicina savus skatītājus. Lai Dailes teātrim radošs, idejām bagāts un piepildīts mūžs. Lai prieks aktieriem un prieks skatītājiem. Dailes teātra aktieri vienmēr priecājušies, dziedājuši un dejojuši no sirds, tāpēc, šo stāstu noslēdzot, klausāmies divu leģendāru Dailes teātra aktieru balsīs - Harijs Spanovkis un Jānis Paukštello - “Kāpēc man dziedāt svešu dziesmu”.