Pasaulslavenajai vācu auto - moto kompānijai  BMW šogad aprit apaļi 100. Riteņbraukšanas sporta paveidam BMX vēl nav nosvinēta pat 40.dzimšanas diena, bet arī to pazīst visā pasaulē. Un viena no šī sporta veida lielvalstīm ir Latvija, kur pirmās sacensības notika Kurzemes pusē 1987.gada 22.augustā, bet pirmie oficiālie starti bijuši Valmierā, -Baiļu - sporta kompleksā 1988.gada 4.septembrī. Tajos klāt, protams, bija arī Jānis Siliņš, kurš uzskatāms par BMX tēvu Latvijā, un šobrīd ir LR2 studijā.

G.Jākobsons: Jāni, kādi tad īsti bija tie BMX pirmie soļi Latvijā un kā nonācāt līdz pirmajām oficiālajām sacensībām?

J.Siliņš: Par pirmajiem soļiem…Pirmais bija iedēstīt domu, ka paši cilvēki var radīt savus sporta klubus, attīstīt tos. Vecāki rūpējās par trases būvniecību, radot iespēju jaunajiem trenēties.

G.Jākobsons: Šis BMX bacilis izrādījās ļoti lipīgs un izplatījās zibensātrumā. Kā to skaidrot?

J.Siliņš: Šinī gadījumā tā bija īpaša atmosfēra, proti, valsts atmoda, un cilvēki bija piekusuši no gadu nastas, kad viņu vietā visu lēma citi, tagad viņi visu varēja darīt paši.

G.Jākobsons: Valmiera bija tas lielais iesākums, taču BMX centri radās arī citviet Latvijā? Kāpēc Valmiera?

J.Siliņš: Te bija pirmā trase, tas ugunspunkts,kustības centrs.

G.Jākobsons: Pirmie ugunspunkti Latvijā?

J.Siliņš: Protams,Valmiera,Tad vēl - Saldus, Jelgava, Ventspils, Madona un vēl citas vietas.

G.Jākobsons: Mums abiem bija iespēja būt Pekinas olimpiskajās spēlēs un 22.augustā izbaudīt olimpiskās uzvaras saldo mirkli, kad zelta medaļu saņēma Māris Štrombergs. Ko tas nozīmēja tieši Tev? Un –ko Latvijas sportam?

J.Siliņš: Man tas bija apliecinājums, ka ceļš, kuru gāju, bija nesis augļus. Tas bija treneru un sportistu 16 gadu veikums, kas rezultātā deva zelta medaļu.

G.Jākobsons: Māris ir viens no izredzētajiem mūsu sportistiem,kas par olimpisko čempionu ir kļuvis divkārt.Talants,darbs, veiksme,vide…

J.Siliņš: Es domāju, ka talants viņam ir īpašs, Māris turklāt nekad nesastresojas, pat pēc smagiem zaudējumiem. Otrs - tā, protams, ir vide -mūsu Latvija.

G.Jākobsons: Sportā viss ir ātri mainīgs, vienus talantus nomaina  citi…Kā Latvijā, Tavuprāt, ir ar to pēctecību BMX?

J.Siliņš: Es gan esmu jau gadus 6 ārpus BMX, noņemos ar savu dzīvi, kopju savu sētu, savu Latviju. Bet es gribētu, lai klubi vairāk darītu paši… Un sportā panākumus var gūt vien patiesi brīvi un neatkarīgi cilvēki.

G.Jākobsons: Tavs novēlējums šī sporta veida organizātoriem,treneriem,pašiem sportistiem,pošoties atkal galvenajam startam-olimpiskajām spēlēm,kas Latvijai dāvājušas 2 zelta medaļas?

J.Siliņš: Mans novēlējums ir iet pareizo ceļu, un mēs mērķi sasniegsim. Nenodot olimpiskās idejas naudas un mantas dēļ, nest idejiski šo lielo mērķi, un tad viss būs kārtībā.